Pirmais koncerts bērnības vasaru pilsētā

2014. gada 14. novembris 00:01

255

Pirmais koncerts bērnības vasaru pilsētā

Apmeklēt arfistes Ievas Šablovskas un viņas vīra saksofonista Ainara Šablovska koncertu aizvilināja tieši arfa. Tik sen nebiju dzirdējusi šo mūzikas instrumentu, ka pat neatminējos, kā tas skan. Skanējums pārsteidza — tik maigs un cēls. Turklāt arfa duetā ar saksofonu ir kas neierasts, ko negadās bieži dzirdēt. Par mūziku, arfas spēli un Pļaviņām, kur aizvadīta daļa bērnības, saruna ar Ievu.
Sandra Pumpure
Piepilda sapni
— Kāpēc jūs izvēlējāties spēlēt arfu?
— Ceļš līdz šī instrumenta spēlei man bija interesants, jo es nesāku ar to, bet kokli. Tomēr man bija sens un ļoti lolots sapnis spēlēt tieši arfu. Kad iestājos Mūzikas akadēmijā, to sāku apgūt kā papildu instrumentu. Tolaik viss bija labvēlīgs sava sapņa īstenošanai, lai gan tad jau man bija 20 gadu, kas ir diezgan liels vecums šī mūzikas instrumenta apguvei. Kad mana pasniedzēja to uzzināja, viņa teica, ka pasaulē zināms tikai viens cilvēks, kurš to sācis darīt 30 gadu vecumā, turklāt kļuvis slavens mūziķis. Tā ka tas vairāk ir darba jautājums.
— Darbs attaisnojās?
— Viegli tas nebija, bet tie ceļi kaut kā tā vērās, ka šķita — kāds mani augšā vada, lai es to darītu. Deviņus mēnešus biju šo instrumentu spēlējusi, kad mani jau uzaicināja Mūzikas akadēmijas simfoniskajā orķestrī un pēc tam doties koncertturnejā. Tas gan bija liels izaicinājums ar asarām un milzīgu darbu. Šajā izaugsmē man līdzās stāvējuši trīs nozīmīgi cilvēki — skolotāja Dzidra Braže, diriģents Andris Vecumnieks un mūziķis Normunds Šnē.
Piestāv princesēm
— Ja reiz apgūta viena instrumenta spēle, tas palīdz iemācīties spēlēt ko jaunu?
— Kokle bija muzikālais pamats, bet ne tehnikas ziņā, jo arfa pēc savas būtības ir pilnīgi citāda kā kokle.
— Tagad jūs arī esat tikpat slavena kā iepriekš pieminētais mākslinieks?
— (Smejas — aut.) Par pasaules mērogu grūti spriest, bet Latvijā mani zina. Mēs neesam daudz arfas spēlētāju — līdz desmit mūziķiem. Strādājot Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, var just, ka bērniem interese par to ir lielāka.
— Viena no manām sešgadīgajām meitām pēc koncerta teica, ka viņa arī gribētu spēlēt arfu, jo tas izskatās viegli. Ko bērniem atbildēt vai — kā pirms laika nenobiedēt?
— Tas ir pārsteidzoši, jo pirmo reizi kāds tā saka. Patiesībā ir pilnīgi pretēji. Es teiktu, ka tas varbūt izskatās gaisīgi, bet viegli noteikti nav, jo jāspēlē ne tikai ar rokām, bet arī kājām. Turklāt sākumā tas ir sāpīgs process — pirksti no stīgām kļūst pat nejutīgi. Kā vienu no motivācijām es meitenēm saku, ka tas ir tāds cēls princešu instruments. Grezni un skaisti.
— Arfa ir pieprasīts mūzikas instruments koncertos?
— Ja esi brīvmākslinieks, tad ir daudz jāstrādā, lai būtu pieprasīts. Ar mājās spēlēšanu vien nepietiek, ir jārāda sevi publikai. Daudz kas atkarīgs no tā, kā proti sevi pasniegt. Arfu arvien plašāk izmanto simfoniskajos orķestros, tāpat operā un baletā. Man ļoti patīk kamermūzika, tāpēc neatsaku piedāvājumiem to spēlēt. Līdz ar to arfu iepazīst arvien vairāk klausītāju.
No pusvārda dzīvē
un mūzikā
— Savulaik ar vīru Ainaru izvairījāties spēlēt kopā, bet šobrīd to darāt.
— Tā bija, jo šķita — kā radošas personības esam pārāk emocionāli, lai viens otram kaut ko aizrādītu. Tomēr sapratām, ka tas ir ļoti interesants instrumentu salikums — saksofons un arfa, tāpēc būtu žēl to neizmantot. Zinu pasaulē vēl dažus šādus pārus, bet daudz nav. Interesanti, ka aiz tām bailēm par neizdošanos vai iespējamajiem strīdiem mēs viens pret otru esam ļoti taktiski. Mēs vispār dzīvē lielākoties abi saprotamies no pusvārda, un šī saskaņa ir arī mūzikā. Ainaram sākumā bija grūtāk, jo saksofons ir skaļš mūzikas instruments, bet arfa — pieklusinātāka. Viņam bija vairāk jāpielāgojas — jāspēlē vismaz pustoni klusāk. Pēc koncerta Pļaviņu mūzikas skolas skolotāja Aiva Siliņa Ainaram jautāja, kā viņam tas izdodas? Viņš atbildēja — jāsāk spēlēt kopā ar arfu, citādāk nevarēs.
— Koncertā daudzi pirmo reizi dzirdēja tādu mūzikas instrumentu kā duduku. Kas tas ir?
— Tas ir armēņu tautas instruments, un Ainars to apguva pašmācībā. Koncertos tas ir kas jauns. Viņš šajos valsts svētkos dodas uz Armēnijas Mūzikas akadēmiju, kur notiek saksofona meistarklases, un pie reizes papildinās zināšanas duduka spēlē.
— Kur jūs abi satikāties?
— Mūzikas akadēmijā, kad sāku studēt bakalaura programmā, bet Ainars — maģistrantūrā. Tolaik abi darbojāmies akadēmijas senātā. Sēdējām blakus, un pamazām izveidojās attiecības. Tā sagadījās, ka Pļaviņu koncerta dienā mums ar Ainaru bija 12. gadadiena, kopš iepazināmies. Tādi kā dubultsvētki.
Bez klausītājiem
nevar
— Kas jūs saista ar Pļaviņām?
— Tur esmu dzīvojusi bērnības vasarās. Mūsu ģimenei Gostiņos ir sava māja, un arī vecāmāte tur joprojām dzīvo. Mātes brālis ar ģimeni arī ir Pļaviņās, un viņa sieva Sigita ir skolotāja mūzikas skolā. Savulaik, kad beidzās mācību gads un arī nedēļas nogalēs, visa ģimene sēdāmies automašīnā un devāmies uz Pļaviņām. Rīgā atgriezāmies pēdējā augusta dienā. Pusaudža gados gan nepatika tik ilgi būt projām no Rīgas, bet man draugi bija gan tur, gan Pļaviņās. Biju tāds dabas bērns, un apkārtnes pļavas, mežs, kā arī Aiviekstes krasts izstaigāts krustu šķērsu. Kad paaugāmies, devāmies uz ballēm Zviedru skanstu estrādē. Tās atmiņas man ir ļoti mīļas.
— Raugoties uz apsveicējiem koncertā, varēja spriest, ka Pļaviņu draugi jūs nav aizmirsuši.
— Biju par to pārsteigta, jo mūs sveica arī nepazīstami cilvēki. Ir jauki saņemt ziedus, tāpēc paldies visiem, jo tas mani ļoti iedvesmoja. Viena meitene pie ziediem bija pielikusi arī zīmīti ar vārdiem, ka tik jauku spēlēšanu iepriekš nav dzirdējusi. Tad jūties gandarīts.
— Tas bija pirmais jūsu koncerts bērnības vasaru pilsētā?
— Profesionāli jā, lai gan savulaik esmu rīkojusi koncertus kaimiņu bērniem. Tas bija stimuls arī vasarās muzicēt, kad vairāk gribas spēlēties. Mamma teica, ka esmu bijusi skatuves cilvēks jau no bērnības un neesmu varējusi mājās muzicēt bez klausītājiem. Es pat mācīties spēlēt nespēju bez skatītājiem, tāpēc rindā sasēdināju lelles.
Strādā, kad citi
atpūšas
— Cik bieži tagad iznāk būt Pļaviņās?
— Reti. Ar vīru esam nopirkuši māju Ikšķilē, kam veltām lielāko daļu laika. Protams, braucam arī pie radiņiem, bet, kad piedzima otrā meita, laika ir vēl mazāk. Arī Ainars savulaik kopā ar mani vasaras pavadīja Pļaviņās, devāmies romantiskās pastaigās uz parku, Skanstupītes ūdenskritumu un citām tik iemīļotām vietām. Mans tētis viņu “pārbaudīja” arī dažādos praktiskos darbos — zāles pļaušanā un zemes rakšanā.
— Vai esat muzikāla dzimta?
— No manas ģimenes profesionāli to pagaidām daru vienīgi es. Mana mamma ir dziedājusi ansamblī. Ainara mamma beigusi mūzikas vidusskolu, viņa māsa ir pianiste. Mūsu vecākā meita apmeklē bērnu vokālo ansambli, bet pagaidām no nopietnākas mūzikas apgūšanas atturas. Viņai ir visas dotības to darīt, bet laiks rādīs, vai būs vēlēšanās.
— Bērnu dzimšana ļāva ieturēt pauzi mūzikā?
— Mūziķis to īsti nevar atļauties. Pēc pirmās meitas piedzimšanas jau uzreiz biju “ierindā”. Pēc otrās gribējās to pauzi, bet nesanāca. Oktobrī viņa piedzima, bet Ziemassvētkos jau spēlēju koncertos. Tāda ir mūsu ikdiena — kad citi atpūšas, mēs strādājam. Kaut gan varu teikt, ka mans darbs ir arī mani svētki.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Ieva Šablovska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1983. gada 4. jūlijs, Rīga.
DZĪVESVIETA:
Ikšķile.
IZGLĪTĪBA:
Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu divās mūzikas specialitātēs —
kokles un arfas spēlē.
2010. gadā ieguvusi maģistra grādu.
DARBAVIETA:
Latvijas Nacionālajā operā arfu grupas koncertmeistara vietniece, kokles spēles pedagoģe Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.
ĢIMENE:
vīrs Ainars, meitas Šarlote
un Justīne.
VAĻASPRIEKS:
grāmatu lasīšana un laika pavadīšana ar saviem mīļajiem.
HOROSKOPA ZĪME:
Vēzis.

Staburags.lv ARHĪVS

Pirmais koncerts bērnības vasaru pilsētā

Kategorijas