Staburags.lv ARHĪVS

Esiet atbildīgi par sevi un citiem! Esiet redzami!

Esiet atbildīgi par sevi un citiem! Esiet redzami!

Aizvadītā nedēļa darba- vietā Kokneses novada Bebru pagasta pirmsskolas izglītības iestādē (PII) “Bitīte” aizritēja, kā ierasts. Divas dienas — 27. un 28. oktobrī — biju Rīgā, kur Latvijas PII un medicīnas māsu seminārā papildināju zināšanas. Tur informēja par jaunpieņemtajiem likumiem, kas skar mūsu darbu, stāstīja arī par  Ebolas vīrusu, simptomiem, ierobežošanu.
Darbā ikdienā rūpējos par bērnu veselību. Sniedzu medicīnisko palīdzību, informēju vecākus par notiekošo, veidoju ēdiena ēdienkartes. Esmu atbildīga, lai  bērnudārza personāls darbā ar bērniem ievērotu Ministru kabineta noteikumus, kas saistīti ar bērnu veselību, drošību, dienas režīmu. Otrdienās un ceturtdienās rītos vadu ārstniecisko vingrošanu. Bērniem ir stājas traucējumi, tāpēc vingrošana ir ļoti vajadzīga.
Nozīmīga manā dzīvē ir mūzika. Esmu mantojusi no tēva kapelu “Aizezeres muzikanti”. Pilnā sastāvā varam spēlēt reti, jo katram ir darbs. Kad izdodas vienlaikus visiem izbrīvēties, kopā esam desmit. Bieži spēlējam arī bērnudārza sarīkojumos, jo kapelā iesaistījušās divas kolēģes no bērnudār­-za — Velga Feldmane un Dzidra Stāras­tiņa. Piedalāmies pasākumos un koncertos gan Kokneses, gan citos novados. Bebru pagastā 6. novembrī būs Mārtiņdienas pasākums novada pirmsskolas vecuma bērniem, mēs spēlēsim dančus. Pirms lielākiem koncertiem mēģinām katru dienu, bet parasti kopā sanākam reizi nedēļā, noteikta grafika nav, kā katrs tiek. Kapela manam tētim bijusi jau vairāk kā 30 gadu. Viņam ir 81 gads, daudzi mūzikas taku līdzgaitnieki jau aizsaulē, un, ja mēs nespēlētu, kapela būtu pajukusi. Ļoti priecājos, ka “Aizezeres muzikantos” spēlē jaunieši. Lielākais piedzīvojums un pārdzīvojums, ko ļoti vēlējāmies, bija iespēja piedalīties Dziesmu svētkos un spēlēt Vērmaņdārzā. Tētim tas bija liels, saviļņojošs piedzīvojums. Viņš teica: “Man bija jānodzīvo astoņdesmit gadu, lai piedalītos Dziesmu svētkos.”
“Bitītē” vienmēr īpaši svinam latviešu tautas tradi­cionālos svētkus — Miķeļus, Mārtiņus, Teņa dienu, Ziemassvētkus. No Miķeļiem līdz Mārtiņiem senajiem latviešiem tradicionāli veļu laiks. Bērnudārza audzēkņiem izpratni par to, kas tas ir, rada muzikālā audzinātāja Velga Feldmane. Bērnam ir grūti saprast to, ko nevar redzēt. Vārds “velis” viņiem ir neizprotams, šķiet kaut kas nereāls, tāpēc ir svarīgi stāstīt un skaidrot. Bērni citādi to sāk uztvert, kad sāk izprast, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Ar Helovīnu, ko svin 31. oktobrī, ir citādi. Manuprāt, vismaz mūsu, latviešu, bērni dziļāku šīs dienas nozīmi neizjūt un nesaskata. Bērniem šī diena saistās ar jautrību, maskām, ķir­bju grebšanu. Helovīns ir iegājies visā Eiropā un arī pie mums kā vēl viena jautrības pilna diena. 
Viena no būtiskākajām aktualitātēm aizvadītajā nedē­ļā Latvijā bija ieilgusī valdības veidošana. Pagājušajā nedēļā arī pamanīju ziņu par jaunā deputāta Jāņa Junkura savādo izvēli — nolikt deputāta mandātu, par spīti priekšvēlēšanu kampaņā ieguldītajām pūlēm un līdzekļiem. Komentāros lasīju, ka varbūt Solvitas Āboltiņas ceļš uz Saeimu ir negodīgs, ka uz jauno deputātu izdarīts spiediens. Grūti spriest, kā ir patiesībā. Pati esmu pienākuma cilvēks, tāpēc uzskatu — ja esi apņēmies ko izdarīt, tad ir jāizpilda. Nedrīkst pamest iesākto. Tā kā nevar spriest par patiesajiem Junkura izvēles iemesliem, distancējoties no tā, kā Āboltiņa iekļūs Saeimā, uzskatu, ka viņa ir zinoša, pieredzējusi profesionāle. Un viņas pieredze noteikti noderēs. Jā, vēlēšanās viņa saņēma daudz mīnusu, taču arī plusu bija daudz. Mums Latvijā valdības un ministri mainās pārāk bieži. Katrs nāk ar savām idejām, savu redzējumu, izdod aizvien jaunus likumus, bet izpildītāji esam mēs. Un ir grūti — likums vēl īsti nav ieviests dzīvē, kad jau tas tiek pārstrādāts. Nu nevar būt tā, ka likums ir nepārtrauktā reformēšanā, jo kaut kā taču jāspēj mums saprast — ko un kā drīkstam darīt.
Līdz ar rudeni un tumšo laiku Ceļu satiksmes drošības direkcija pagājušajā nedēļā sāka akciju “Redzams=Dzīvs”. Pati braucu pie stūres ik dienu un redzu, ka cilvēki neuzskata par vajadzīgu lietot atstarotājus. Nespēju saprast, kā cilvēki var tik zemu vērtēt savu dzīvību? Kā var tik vieglprātīgi izturēties pret citiem cilvēkiem? Izbraucot cauri Borma­-
ņiem, kur ir šauras ceļmalas, nav gājēju celiņa, tikai pēdējā brīdī var pamanīt kādu gājēju. Labi, ja pretim nebrauc automašīna. Kad vedu pastaigā savu sunīti, kurš ir melnā krāsā, dzīvnieciņam lieku atstarojošu vesti. Liela bēda un pārdzīvojums taču ir gan cilvēkam, kurš nejauši uzbrauc dzīvnieciņam, gan saimniekam. Cilvēki, esiet atbildīgi par sevi un citiem! Esiet redzami! Lieciet atstarotājus arī dzīvniekiem!
Situācija Ukrainā, kas brīžiem šķietami stabilizējas, tad atkal ar pasliktinās, saasinās, Krievijas pārstāvju izteikumi, rada pārdomas par iespējamiem militāriem konfliktiem arī citviet. Man ļoti bail par karu. Ja pie varas grožiem tiek cilvēki, kuri var izraisīt, veicināt kaut ko tādu kā Ukrainā, tad ir liela iespējamība, ka varētu sākties militārs konflikts. Radīt iemeslu tāda sākšanai nav sarežģīti, jo cilvēkus ļoti ātri var sanaidot. Gaisotne starptautiskajā telpā ir nokaitēta un nedroša. Valdībai jābūt gudrai, jāmāk nogludināt asumus, jāspēj būt diplomātam. Mums Latvijā varbūt ir lielākas bažas, jo ir bēdīga pieredze. Tas, ko man stāstīja tētis par okupācijas laiku, par karu, kura sākumā viņam bija 13 gadu, ir neizsakāmi šausmīgi. Latviešus burtiski samala svešu varu dzirnakmeņi. Tāpēc man šķiet, ka tagad mēs dzīvojam labi. Tiem, kuri vēlas strādāt, ir darbs. Protams, daudz atkarīgs arī no veiksmes, tomēr Latvijā var strādāt, dzīvot, mācīties, tikai jāmeklē iespējas.
Nedēļas nogalē braucām uz Balviem, kur kultūras namā notika pašdarbības kolektīvu balle. Arī mēs, “Aizezeres muzikanti”, braucām ciemos, piedalījāmies ballē un atpūtāmies.