Pusaudži, kuri smēķē, saaukstējas biežāk

Vija Pelčere, ģimenes ārste Sēlpils un Staburaga pagastā

2014. gada 28. oktobris 00:01

325

Pusaudži, kuri smēķē, saaukstējas biežāk

Pagājusī nedēļa atnāca ar pirmo salu, nepastāvīgiem laika apstākļiem, bet pacientu skaits tādēļ strauji nepieauga. Aptiekas gan steidza ziņot, ka šogad salīdzinājumā ar pērno rudeni palielinājies zāļu tirdzniecības apjoms, bet tas drīzāk prieks par lielākiem ieņēmumiem. Klepus un iesnu jeb rinovīrusa gadījumu vairāk bija septembrī un oktobra pirmajā pusē, īpaši bērniem un pusaudžiem. Tas gan saistīts ar mācību sākumu, kad bērni satiekas skolās un bērnudārzos un vīrusi izplatās straujāk. Šīs saslimšanas nav gripa ar nopietnām komplikācijām, bet gan viegli ārstējami
iesnu vīrusi. Oktobra beigās, tuvojoties rudens brīvlaikam, daļa skolēnu pēdējiem spēkiem centās nokārtot pārbaudes darbus, pie ārsta nāca retais.
Tāpēc bija vairāk laika papildināt zināšanas — divas dienas apmeklēju kursus Rīgā saistībā ar bērnu slimībām. Medicīna ir joma, kurā ko jaunu atklāj katru gadu, tādēļ arī šoreiz kursi bija ļoti noderīgi.
Vecākiem gan jāatgādina vecā labā patiesībā — bērni jāradina pie svaiga gaisa, jādzen prom no datora, lai pāris stundu pavada laukā fiziskās aktivitātēs, braucot ar velosipēdu un norūdot imūnsistēmu. Otra vislielākā sāpe ir pusaudžu smēķēšana. Pagājušajā nedēļā lielajās pilsētās atkal atklāti smagi saindēšanās gadījumi, smēķējot apreibinošas vielas. Lauku apvidos tādi nav konstatēti, bet rūpju gana, cīnoties ar parasto cigarešu smēķētājiem. Nereti jaunieši 13 — 14 gadu vecumā ir jau nopietni pīpmaņi, bez cigaretes nepavada ne dienu. Viņu vecāki ievēro, ka bērns rītos klepo, ved pie ārsta, bet bieži vien nezina, ka šis nav saaukstēšanās gadījums, bet jau sabojātas plaušas. Smēķēšana sašaurina smadzeņu asinsvadus, līdz ar to šiem jauniešiem grūtāk ir mācībās. Viņi atpaliek attīstībā, lēnāk aug, fiziski mazāk spēcīgi.
Šī problēma īpaši skar tās ģimenes, kurās kāds no vecākiem smēķē mājās. Nav svarīgi, kur to dara — dzīvoklī, virtuvē, istabā vai uz balkona. Tad arī nejūt, ja paslepus smēķēt sācis bērns vai arī viņš kļuvis par pasīvo smēķētāju. Šiem bērniem pieaug risks ātri saaukstēties.
Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem ierobežot smē-ķēšanu, tabakas izstrādājumu reklāmas varētu domāt, ka šim kaitīgajam ieradumam jāizzūd. Diemžēl lauku apvidos šādas tendences nav.
Varbūt vēl viens solis smēķētāju ierobežošanai būs pagājušajā nedēļā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vienošanās Likumā par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu iekļaut punktu, kas paredz, ka cilvēka tiesības uz tabakas dūmiem nepiesārņotu vidi ir prioritāras pār smēķētāju interesēm. Pagaidām visi ierobežojumi nav traucējuši jauniešiem turpināt smēķēt, lai gan veikalos cigarešu iegādei jāuzrāda dokumenti, kas apliecina pircēja vecumu.
18 gadu ir vecums, kad jaunietis sāk apzināties, kas ir labs, kas slikts, bet daži turpina smēķēt bravūras, kompānijas pēc. Kad tāds jauns rūdīts smēķētājs nokļūst manā kabinetā, un, ja gadās skatīt viņa plaušu fluorogrammu, tajā sekas skaidri redzamas. Kad jaunietis izmaiņas redz savās plaušās, tad arī vairāk aizdomājas par rīcības sekām.
Daudz mazāk kaitīga par smēķēšanu ir pulksteņa regulēšana, pārejot no vasaras uz ziemas laiku. Vieniem tas ikdienā rada mazu haosu, kad jāpaspēj uz sabiedrisko transportu. Tie, kuri jau ir pensijā, rītos agri neceļas, var pat nereaģēt. Sabiedrības domas šajā jautājumā dalās. Pati diskomfortu nejūtu, un, tā kā neesmu lasījusi nevienu nopietnu pētījumu par to, runas pagaidām ir tikai emocionālu apsvērumu rezultātā radušās.
Rīgā, Imantas mikrorajonā, visu nedēļu turpinājās pedofila ķerstīšana. Saistībā ar to bērniem vienmēr atgādinu — nerunāt ar nepazīstamiem cilvēkiem, neielaisties nekādos darījumos ar viņiem. Šāda rakstura nelaime laukos nav novērota, taču vienmēr atgādinu jauniešiem — ja kāds nonācis nelaimē, nekad nepamest viņu vienu. Dzīvē visādi gadās, arī piedzerties, būt reibumā, ka pats nav spējīgs paiet, bet nekad nebēgt projām, neatstāt draugu, klasesbiedru vienu, neteikt, ka tas uz mani neattiecas, bet meklēt palīdzību.
Ceru, ka Latviju neskars kāda cita nelaime, kas izplatās pasaulē — Ebolas vīruss. Katrs ārsts ir iepazīstināts ar reglamentā paredzētajām darbībām, kuras jāveic, sastopoties ar pacientu aizdomās par šo slimību. Esam iepazīstināti ar simptomiem, no kuriem visraksturīgākie ir ļoti augsta ķermeņa temperatūra, izteikts vājums, caureja. Protams, tādi simptomi ir arī citiem vīrusiem, bet, ja pacients nesen bijis valstīs ar augstu saslimstības pakāpi, visticamāk, tas varētu būt Ebolas vīruss. Pēc reglamenta tādos gadījumos jāizsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, pacientu nedrīkstu izlaist no kabineta un jāizolē pārējie tuvumā esošie. Tas pats attiecas uz pārējām specifiskajām slimībām kā mēris, holēra, dzeltenais drudzis. Saistībā ar šo jāteic, ka AIDS no visām nāvējošajām slimībām ir mazāk bīstams, jo neizplatās pa gaisu kopā ar sīkiem ķermeņa šķidruma pilieniem kā Ebolas vīruss.
Maz laika atliek sekot līdzi notikumiem politikā, tajā skaitā par valdības veidošanu, bet jauno veselības ministru, līdz ar to pozitīvas pārmaiņas nozarē, gaida vai katrs. Uz vēlēšanām gāju ar domu — lai nebūtu vēl sliktāk, bet medicīnas nozarē gan būtu jāmaina daudz, par to politiķi runā nemitīgi, bet līdz šim nekas nemainās. Rindas valsts apmaksātai izmeklēšanai ir vairāku mēnešu garumā, un man, ārstei, smagi noskatīties, kā pacienti, kuri uzreiz nevar samaksāt 20 līdz 150 eiro par ultrasonogrāfiju vai magnētisko rezonansi, pacietīgi gaidīs no šī brīža līdz janvāra vidum. Kad redzu, ka pacientam šo izmeklēšanu vajag, bet naudas trūkuma dēļ tas nav iespējams, ir sāpīgi. Ja speciālists dienā par valsts naudu var pieņemt tikai četrus pacientus, lai gan fiziski varētu vairāk, tas nav normāli.
Ingrīdas Circenes, Eināra Repšes veselības apdrošināšanas modeļi bija nereāli, pat utopiski. Vajadzēs atgriezties pie lielāka valsts līdzfinansējuma, jo kārtējo reizi, salīdzinot atbalstu Lietuvā un Igaunijā, jāsecina, ka Latvijā tas ir viszemākais. Tāpēc cilvēki ar deformētām gūžām gadiem gaida rindā valsts apmaksātai operācijai, saņemot nelielu invaliditātes pensiju. Samaksāt ap tūkstoš eiro par operāciju viņi nevar. Arī manu pacientu lokā ir ap desmit šādu cilvēku. Kurš var staigāt, ciešot sāpes, par operāciju nedomā, jo to nevar atļauties. Atliek vien sāpīgākais veids, kā problēmu atrisināt, — ja cilvēks krīt un gūžu salauž, operācija ir bez maksas. Līdzīgs piemērs ar žultsakmeņiem. Kamēr tas nav radījis nopietnas komplikācijas, iestrēdzis, operācija ir ļoti dārga. Akūtā gadījumā akmeni izoperēs par valsts naudu.
Pārāk tālu no medicīnas neesmu arī nedēļas nogalē. Pacientiem ar jaundzimušajiem bija nepieciešama telefoniska konsultācija, bet pārējais laiks pagāja, tiekoties ar draudzeni un kolēģi.

Staburags.lv ARHĪVS

Pusaudži, kuri smēķē, saaukstējas biežāk

Kategorijas