Žņaudz vientulības cilpa

2014. gada 24. oktobris 00:01

Man viņas tālruņa numuru iedeva paziņa. Norūpējusies par savu kaimiņieni Almas kundzi (vārds mainīts), kurai sirdī sakrājies rūgtums pret saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Un nu vairs nav miera. Viņa vēloties to visu pastāstīt avīzei. Kad Almas kundzei piezvanīju, rūgtumu bija nomainījusi visu aptveroša mīlestība un piedošana. “Es negribu, ka rakstītu kaut ko sliktu par viņiem. Viss ar laiku tāpat tiks salikts savās vietās,” viņa sacīja.

Taču saruna mums tomēr iznāca. Par dzīvi. Par to, ka dažkārt liktenis iecērt tādas rētas, kuras nesadzīst visu mūžu. Tad gribējies iesaukties: “Dievs, ja Tu esi, kāpēc Tu to pieļauj?” Runājām arī par to, kā dažkārt muļķīgi pārpratumi, asi vārdi var iesēt dusmu un naida sēklu vistuvāko cilvēku attiecībās.
Liktenis nav bijis žēlīgs
Almas kundzei ir 82 gadi. Viņa dzīvo lauku mājā un nu jau gadu nekur tālāk par slieksni netiek. Viņas uzticamākie draugi tagad ir spieķis un sunītis.
Liktenis viņai sagādājis smagus pārbaudījumus — aizsaulē aizvadīts vīrs, arī divi bērni: meitu pievarēja smaga slimība, dēls gāja bojā autokatastrofā. Dzimtas koks gan līdz ar to nav iznīcis — Almas kundzei vēl ir meita, pieci mazbērni un septiņi mazmazbērni. Šķiet, lai nu par ko, bet par vientulību viņai nevajadzētu sūdzēties, taču tieši tā ir iemesls grūtsirdībai.
Skaista jubileja
Ar prieku Almas kundze atceras 80 gadu jubilejas svinības. Meita ar mazbērniem bija parūpējusies gan par bagātīgu viesību galdu, gan par ekskursiju. Skaisti. Paziņas varēja vien apskaust par tādām dzimšanas dienas svinībām. Taču mīlestības un uzmanības apliecinājums jubilejā jau nav tikai vienreizēja labdarības akcija.
Almas kundzei ārzemēs tagad dzīvo pieci vistuvākie cilvēki — divi mazdēli (viens ar sievu), meita un znots. Šķiet, vismaz naudas ziņā viņai varētu būt labi nodrošinātas vecumdienas, taču tā nav. Jāiztiek vien ar pensiju...
Dāvanas nevajag
— Es ar meitu labi satiku, šerps raksturs jau viņai bija, taču vienmēr kopīgu valodu atradām, — saka Almas kundze. — Kad viņa aizbrauca strādāt uz Angliju, atstāja man savu suni. Es zvanīju, lai man katrs vismaz pa “piecītim” atsūta, jo tas suns bija ļoti ēdelīgs, un man jau no tās pensijas nekas lāgā neiznāk. Viņi rakstīja, ka pašiem grūta iztikšana. Vēlāk atbrauca un laikam to suni patversmē nodeva. Bet pirms nepilniem diviem gadiem mums ar meitu iznāca kāds pārpratums un asāka vārdu pārmaiņa. Kopš tā laika viņa man nav zvanījusi. Bet man tā gribētos ar viņu par visu izrunāties. Arī mazdēls šovasar bija no Anglijas atbraucis, divas nedēļas Skrīveros nodzīvoja — ļoti, ļoti gaidīju, bet nekā. Man taču nevajag nekādas dāvanas, vien viņu redzēt. Kaimiņi stāstīja, ka šovasar redzējuši manu znotu iebraucam pagalmā, apgriezis mašīnu un aizbraucis. Vai tad nevarēja ienākt iekšā, es taču visu laiku sēžu istabā viena. Šad tad piezvanu znota mātei — viņa stāsta, ka dēls viņai zvanot katru nedēļu, un brīnās, kāpēc man nezvana meita.
Uz pansionātu negrib
Tagad Almas kundzes labie gariņi ir draudzene, kura šad tad atbrauc pie viņas ciemos un atved zāles, kā arī viena no kaimiņienēm, kura ar Almas kundzi dalās gan priekos, gan bēdās. Pa reizei atbrauc mazmeita no Rīgas. Taču arī viņām ir sava dzīve un ne visu laiku var būt pie Almas kundzes. Savulaik meita gribēja, lai māte pārceļas uz dzīvokli pilsētā, bet Alma saka: “Es negribu pilsētas dzīvokli, laukos ir tik labs gaiss.”
Par pansionātu arī viņa ne dzirdēt negrib. Vajadzētu kādu aprūpētāju, bet tas ir naudas jautājums. Labi, ka reizi nedēļā atbrauc autoveikals, tad ar lielām pūlēm viņa pati līdz tam aizklibo. Taču smagāka par fiziskām sāpēm ir vientulības cilpa, kura reizēm tik ļoti žņaudz, ka negribas dzīvot.
***
Dažkārt mums šķiet, ka dzīve ir ģenerālmēģinājums. Taču tajā viss ir īsts. Un varbūt tā ir lielākā dzīves māksla noliekties pazemībā pret vistuvākajiem cilvēkiem, kurus esam sāpinājuši ar savām dusmām. Patiesībā jau tas nav nemaz tik grūti — piezvanīt un pateikt: “Sveiki, mamm! Kā iet?” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Žņaudz vientulības cilpa

Kategorijas