Transilvānija no otras puses

2014. gada 21. oktobris 00:01

171

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. septembra numurā)

“Katrs varējām izvēlēties savu “braucamo”. Kas baidījās kāpt zirga mugurā, izvēlējās pajūgu, domādams, ka tajā būs mierīgāka braukšana. Bet, ak vai! Tas izrādījās īpaši ekstrēms brauciens, jo zirgam ļoti patika skriet, un viņš turklāt bija diezgan nervozs. Iespējams, pirms tam viņu bija sabiedējuši tūristi ar fotoaparātu zibšņiem, jo zirga pajūgs mūs gaidīja jau dzelzceļa stacijā, lai aizvestu mūziķus un dejotājus, kuri arī brauca ar to pašu vilcienu.
Klaigāšana ar repa elementiem

Pēc izjādes pusdienojām zem nojumes. Uz galda bija liels katls ar gulašzupu, un, pats interesantākais, visi trauki un pat karotītes bija veidotas no māla.
Toties vakarā atkal varējām izbaudīt transilvāniešu dejotprieku. Viņi bija tērpušies ciematiņa tradicionālajos tērpos. Puišiem tie izskatījās diezgan pieticīgi, toties viņi vairāk izcēlās dejās — legenešā un čardašā, veicot visādus sarežģītus lēcienus un deju soļus ļoti ātrā tempā. Beigās dejotāji arī uzaicināja dažus tūristus no mūsu grupas pamēģināt iedejoties viņu mūzikas ritmā. Viņi arī dziedāja. Latviešu ausīm šī dziedāšana vairāk gan izklausījās pēc klaigāšanas ar repa elementiem. Toties skanēja itin lustīgi.
Vīns — dāvana mājniekiem
Ekskursantiem, protams, viena no galvenajām problēmām: ko ciemkukulim atvest mājniekiem. Viens no variantiem bija Transilvānijas vīns. Kā liecina vēstures avoti, Transilvānijā vīna darīšanas prasmi vietējiem ierādījuši sakši. Tiesa, Transilvānijas klimats vairumā gadījumu neatbilst vīnogu audzēšanas priekšnoteikumiem — ziemas mēdz būt garas un bargas, vasarā ne vienmēr pietiek saules gaismas un siltuma. Turklāt šajā reģionā ir aptuveni par 5—10 grādiem zemāka temperatūra kā Rumānijas dienvidos. Taču dažos apvidos to tomēr gatavo. Maigs un spirdzinošs — tā mājnieki raksturoja viņiem atvesto dāvanu no Transilvānijas. Īpaši noderīga tā bija vasaras svelmē. Paši sēkeļi arī savu darinājumu nesmādē — viņi esot pateicīgi sakšiem par vīndaru amata noslēpumu atklāšanu, bet vienu tomēr no viņiem tā arī neesot varējuši iemācīties — sakši allaž dzēruši tik to vīnu, ko tirgū nevarējuši pārdot, bet sēkeļi pārdodot vien to, ko paši nespējot izdzert, un izdzert viņi varot ļoti daudz. Mēs no viņiem centāmies neatpalikt.
Saimnieks Šandors mūs ieaicināja savā “vīna klētī”, kur pie uzkodu galda varējām degustēt dažādus vīnus. Viņš mūs arī mācīja, kā tos novērtēt — gan ar acīm (krāsu), gan ar degunu (smaržu), gan ar ausīm (saskandinot), gan, protams, arī izgaršojot.
***
Šis ceļojums pilnīgi noteikti lauza stereotipus, kādi bija izveidojušies par Transilvāniju. Tas bija arī mans līdz šim vissirsnīgākais ceļojums, jo bija iespēja vairāk iepazīt turienes ļaudis.
Katrs brauciens paliek prātā ar kādu būtisku atziņu. Transilvānija man paliks atmiņā kā priecīgu cilvēku zeme — viņu bagātība bija dzīve harmonijā ar dabu un savu kultūras vērtību apzināšana un sargāšana. Varbūt tāpēc šajā zemē manījām tik daudz smaidu.” ◆
Ceļojuma aprakstā izmantoti materiāli no interneta

Staburags.lv ARHĪVS

Transilvānija no otras puses

Kategorijas