Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Egonam no Aizkraukles ir zelta rokas un galva uz pleciem

Imants Kaziļuns
Laikraksta arhīvs

2014. gada 21. oktobris 00:01

507
Egonam no Aizkraukles ir zelta rokas un galva uz pleciem

“Interneta sensācija!” tā video ar Egonu Meleci no Aizkraukles pagasta nodēvēja lielākie ziņu portāli. Kopš 10. septembra sižets skatīts 143 tūkstošus reižu. Video publicēja priekšvēlēšanu laikā, un tā popularizēšanu varētu uztvert kā valdošās koalīcijas zākāšanu un attiecīgi prokremlisko politisko spēku slavināšanu. Lai vēl vairāk nesaasinātu jau tā nestabilo politisko gaisotni, saruna ar Egonu notika neilgi pēc vēlēšanām.

Egonu satikt nebija vienkārši. Vieglāk viņu būtu “noķert” Rīgā, Koknesē vai kādā citā vietā ārpus Aizkraukles. Kad tomēr esam vienojušies par dienu un stundu, satiekamies pie Aizkraukles dzelzceļa stacijas. Tepat viņš ticies ar Mārtiņu Dinsbergu, internetā ievietotā video autoru. Rīdzinieks jautājis pēc ceļa uz kādu vietu apkārtnē. Egons izlīdzējis, parādījis šīs puses kartes. 21 gadu vecais puisis, topošais režisors, kartes nofotografējis ar telefonu. Vēlāk aizsākta saruna par dzīvi. Norunas, ka saruna tiks filmēta, nebijis, bet vēlāk, redzot sevi internetā un uzzinot, ka īsā laikā kļuvis par interneta vides slavenību, Egons neesot dusmojies. Toreiz teicis savu viedokli, ko domā par šiem laikiem, un par to nav kauns vai bail, un, ja kādam ir citādas domas, tās ir viņa problēmas.
Mēbeļu galdnieks trešajā paaudzē
Egona tēva mājas ir Ikšķilē, bet viņš dzimis un audzis Ogrē. Mācījies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā ar matemātikas un fizikas novirzienu. Bijis bundzinieks pūtēju orķestrī “Troņmantnieki”, kuru vadīja Mārtiņš Brauns. Obligātajā karadienestā iesaukts speciālajā motorizētajā milicijas vienībā. Apmācības bijušas Šauļos, bet vadību lūdzis pārcelt atpakaļ uz Latviju un dienestu turpinājis Gaujas ielā.
No Ikšķiles viņš atnācis uz kolhozu Sērenē, strādājis toreiz modernajā ražotnē, bijis telefonu “VEF — Elta” līnijas montieris.
Dzīvi esot nodzīvojis un tagad nevienam nav vajadzīgs. Vīrieti 61 gada vecumā darbā vairs neņem. Tas, ka Egonam ir zelta rokas, viņš ir prasmīgs mēbeļu galdnieks jau trešajā paaudzē, neesot nekas īpašs. Speciāli mācījies neesot, tā teikt, “papīra” nav, bet savulaik gatavojis mēbeles gan skolām, gan estrādes māksliniekiem. Vēlāk arī diviem dēliem ierādījis galdnieka arodu. Viens no viņiem šo profesiju apguvis Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, un tagad arī pieci mazbērni zina, kā ēvele stumjama.
Egonam līdz pensijai jāgaida seši gadi, šobrīd viņš iztiku pelna ar dažādiem privātiem pasūtījumiem.
Saruna atkal ievirzās redzētā video virzienā — par iztikas minimumu, kas Latvijā ir augstāks par minimālo algu. “Absurds!” saka Egons un piesauc Vācijas pieredzi, kur noteikta minimālā stundas likme, un, ja to nemaksā, strādnieks var sūdzēties. Savukārt viņš nereti Rīgā saņemot 15 eiro dienā. Ceļa izdevumiem vien jāiztērē lielākā daļa.
Sēta paredzēta starp gultu un ledusskapi
“Elle un Indija te bija, kad notika dzelzceļa būve,” stāsta vīrs. Viņa dēla ģimene dzīvo mājā, kas ir dažus metrus no rekonstruētās dzelzceļa līnijas. Bieži ciemojoties pie radiem, novērojis, kā notika būvdarbi. Bruģis vietām pārlikts pat trīs reizes. Mājas vienā pusē uzslieta sēta, lietus laikā mazbērns ratiņos bija jāstumj pa dubļiem un bedrēm. Egons uzzinājis arī to, ka šajā vietā būvnieku plānos mājas nemaz nav un sēta pēc plāna būtu jābūvē starp ledusskapi un gultām. Dusmojas viņš uz šiem Eiropas darboņiem joprojām. “Kam tas viss tiek taisīts — cilvēkam vai lai atmazgātu Eiropas miljonus un iebāztu sev...” (Te gan dusmīgajam vīram var piekrist, jo sūdzības par vilciena pasažieru pārvietošanos apgrūtinošiem būvdarbiem redakcijā saņēmām bieži — aut.) Labi, ka toreiz Jānis Bāliņš, Aiz­kraukles pagasta pārvaldes vadītājs, iejaucies, un kopīgiem spēkiem mājas apkārtne sakārtota.
Īrijas labumi nevilina
Tas, kas vīram sāp šodien, ir valdības negodīgā attieksme pret vienkāršiem cilvēkiem. Vēlēšanās viņš, cerot uz labāku nākotni, balsojis par Zaļo un Zemnieku savienību. Protams, tos laikus, kad ar desmit rubļiem varēja ar sievu uz restorānu aiziet, vairs neatgūt. Tagad jāstrādā par verga algu. Ja cilvēkam ir rokas un galva uz pleciem, viņš strādā, tad arī pelnījis cilvēka cienīgu samaksu un dzīvi. Tomēr vislielākais gandarījums esot pēc labi padarīta darba. Lai tā būtu biežāk, Egons rūpīgi plānojot katru nākamo dienu — kur brauks, ko un kā darīs.
Šodien viņš bieži piesauc aizgājušos gadus, bet deviņdesmitajos gados bijis par Latvijas brīvību. Viņa tante bija saglabājusi pirmās Latvijas brīvvalsts laika sarkanbaltsarkano karogu un zināja stāstīt par Latvijas laika varoņiem. Toreiz skrējis un aģitējis par brīvu Latviju. Tikai tā brīvība “aizgāja” ne tur, kur vajadzēja.
Tagad esot iespēja braukt uz Īriju, būtu darbs un dzīvesvieta, bet Egons izvēlas palikt Latvijā. Te viņa bērni un mazbērni, māsa. No viņiem aizbraukt nevarētu. Arī Aizkraukles apkārtne viņam tuva, saistās ar labām atmiņām, piemēram, kafejnīcu “Dakstiņš” iepretī dzelzceļa stacijas ēkai. Te vairākas vasaras zāles pļauta. Kafejnīca gan kādā naktī, tieši pirms Egona vārdadienas, nodega.
Glupi tie, kas neaizgāja
Pērn jūnijā pie daudzdzīvokļu mājas, kurā Egons dzīvo, nodega arī astoņi šķūnīši. Sadega trīs kaimiņu vieglās automašīnas, divas viņa kazas. Liesmas paņēma visus galdnieka darbarīkus. Viņš kopā ar rosīgākajiem mājas iedzīvotājiem drīz vien uzcēla jaunus šķūnīšus un arī kūti. Palīgu toreiz nebija daudz. Viens no viņiem — tuvējais kaimiņš Raimonds Bērtulsons — bez maksas iedeva daļu kokmateriālu.
Pašlaik kūtī ir sešas kazas. Viņas divas reizes dienā slauc, piens noder pašam, radiem un kaimiņiem. Šķūņi un kūtiņa esot glaunāki par Rundāles pili, un jaunieši, kas dažkārt apmetas netālu esošā lapenē, labprāt mainītos.
Vai pēc vēlēšanām dzīve Latvijā mainīsies, kļūst labāka? Egons teic, ka nekas nemainīsies, būs tie paši vēži, tikai citās kulītēs. Starp citu, Rīgā esot, lai redzētu, ko tie “vēži tur ēd”, bijis arī ekskursijā uz Saeimas māju. Tāds mazs teātrītis vien ir, bet televīzijā liekas, ka milzu zāle.
Vēlēšanu dienā jautāju viņam, lai prognozē, kura partija gūs vislielāko atbalstu. Viņš atbildēja: katrā ziņā ne “Vienotība”, bet arī ne ZZS. Un vēl teica, ka glupi tie, kuri negāja balsot. Stulbs uzskats tiem, kas teic, ka viņa balss neko nemainīs. Ja nepatīk viens, balso par kādu citu, bet nesaki, ka nav vērts! Katrā ziņā vienīgais politiķis, kuram dzīvi pieredzējušais vīrs uzticētos, ir Valdis Dombrovskis: “Par viņu es būtu vairāk kā par visiem pārējiem.” ◆

Kategorijas

Kategorijas