Transilvānija no otras puses

2014. gada 17. oktobris 00:01

289

(4. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. septembra numurā.)

Sagaida ar palinku un kēksiņu
“Vienā no ciematiem jutāmies aizceļojuši pagātnē, jo zirgu manījām vairāk kā mašīnu... Transilvānijas austrumu teritorijā bijām Čango novadā, kuru apdzīvo čangoli. Ar mūsu čangaļiem tam nav nekādas saistības. Ar moldāviem gan, jo šī teritorija robežojas ar Moldovu. Tautas vieno kopīga vēsture un valoda — rumāņu, taču tās ir sadalītas. Par čangolu izcelsmi vēsturnieki laiku pa laikam strīdas: vieni saka — viņi ir ungāru, otri, ka rumāņu izcelsmes. Taču, šķiet, pašiem čangoliem tas ir pilnīgi vienalga. Čango novads mums palicis prātā ar īpašu viesmīlību — te mūs sagaidīja dejotāji etniskajos tautastērpos ar palinku un īpaši garšīgu kēksiņu. Līdz braucienam uz Rumāniju daudzi īsti nemaz nezināja, ka palinka ir augļu degvīns, kas gatavots no aprikozēm, plūmēm, ķiršiem vai āboliem, turklāt tās stiprums nav mazāks par 38 grādiem. Nu to ne tikai uzzinājām, bet arī vairākkārt nobaudījām.
Galvenās vērtības, ar kurām lepojas šīs puses ļaudis, ir lietišķā tautas māksla — audumi, izšuvumi, kokgriezumi, apgleznotas mēbeles, krāšņi tautastērpi. Līdztekus ar lielu rūpību un neatlaidību tiek koptas folkloras tradīcijas — tautas mūzika, dziesmas un dejas. Kad visi viesi bija sagaidīti, sākās dziesmas un dejas. Dziesmas viņiem nav diez ko melodiskas, bet dejas gan bija ar interesantiem ritmiem — dažās arī mūs aicināja piedalīties. Interesanti bija uzzināt par viņu tradicionālo instrumentu, ko bijām jau dzirdējuši citos ciemos — gardonu. Tas nedaudz atgādina čellu ar divām stīgām, taču tas nav vis stīgu, bet gan sitamais instruments (sit ar kociņu pa stīgām). Ar gardonu turēja ritmu, kamēr vijole spēlēja melodiju.
Sacenšas bagātībā
Vienu nakti pavadījām Svētā Lāslo (šis ir ungāriskais nosaukums) ciemata viesnīciņā. Tā palikusi prātā ar greznu interjeru, tradicionālajiem izšuvumiem un kopīgām vakariņām čigānu mūziķu pavadībā, kuri ļoti izjusti spēlēja smeldzīgus tango un Ferenca Lista “Ungāru rapsodiju” (kontrabass un akordeons, vēlāk pievienojās arī ļoti virtuozs vijolnieks).
Mūsu programmā nebija paredzēta bagāto čigānu māju apskate, taču, dodoties uz vilcienu, lai tiktu uz nākamo objektu, tās nevarēja nepamanīt. Huedinas pilsētā tās “izlēca” no Rumānijas kopējās ainavas. Mājas izcēlās ar spilgtām krāsām, spožiem un izcakotiem jumtiem, spoguļlogiem un spoguļdurvīm. Turklāt visi jumti bija no skārda, jo, izrādās, šajā pusē čigāni ir pazīstami kā lieliski skārda apstrādes meistari. Kopš tika atvērta robeža, daudzi čigāni devās uz ārzemēm peļņā, un visu savu nopelnīto viņi tērē ar vienu mērķi — lai tikai visi ievērotu, ka viņiem ir daudz naudas. Šāda ārišķība gan nepiemīt pašiem rumāņiem.
Rumānijā arī pārliecinājāmies, ka vispārpieņemtais uzskats, ka visi rumāņi ir čigāni, ir galīgi aplams. Īstos čigānus jau nemaz tik daudz nemanījām.
Transilvānijas čigāni sevi uzskata par ungāru čigāniem un par sevi ir daudz augstākās domās nekā rumāņu čigāni. Dižciltīga čigānu vīrieša atšķirības zīme ir pamatīga platmale. Ungāru čigāni dēliem parasti liek vārdu Gabors, bet meitām — Emma.
Ceļojuma laikā sastapām tikai vienu čigānu taboru. Brīvi kā putni debesīs — tādi man viņi šķita.
Ekstrēms brauciens pajūgā
Viens no interesantākajiem piedzīvojumiem bija izjādes ar zirgiem. Taču līdz turienei braucām ar vilcienu. Tik modernus pie mums gan neesmu redzējusi. Eksotiskāk, protams, būtu braukt ar veco bānīti, kurš arī kursē pa to pašu maršrutu, taču tobrīd tas “atpūtās”.
Gandrīz kā no reklāmas bukleta izkāpis, vietā, kur notika izjādes, mūs sagaidīja saimnieks ar savu balto zirgu Vaitu. ◆
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Transilvānija no otras puses

Kategorijas