Radošas idejas palīdz neieslīgt rutīnā

2014. gada 17. oktobris 00:01

299

Aiviekstietei Mārītei Dauškanei šis mēnesis ir notikumiem bagāts. 25 gadu jubileju svin pirmsskolas izglītības iestāde “Jumītis”, kurā viņa strādā no pirmās tā darbības dienas, un tikšanos rīkoja bijušās padomju saimniecības “Pļaviņas” speciālisti. Tur nostrādāts velna
ducis — 13 — gadu.

Par daudz cilvēku
— Kad sākāt darba gaitas?
— Padomju saimniecībā sāku strādāt 1976. gada 1. septembrī — pēc skolas beigšanas. Stājos Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, bet pavisam nedaudz pietrūka, lai tiktu klātienē, tāpēc neklātienē studēju ekonomiku un sāku strādāt. Sākumā veicu dažādus darbus — lauku brigādē, fermā baroju teļus, tad biju pie “papīriem”. Neilgu laiku strādāju saimniecības grāmatvedībā, biju arī dispečere, bet vēlāk — brigadiere cūku fermā “Ķūģos”. Tur bija liels komplekss, kura tagad vairs nav. Darbs bija fiziski grūts. Ja nebija, kas dara, tad daudz ko vajadzēja paveikt pašai — braukt gan ar zirgu, gan traktoru un cūkām ēdienu vārīt. Turklāt kā brigadierei par visu bija liela atbildība.
— Studējāt ekonomiku, bet strādājāt ar dzīvniekiem.
— Mana mamma bija zootehniķe, tāpēc šis darbs man bija zināms. Kādreiz jau bija tā — saimniecības direktors uzrakstīja pavēli, ka būsi tajā vietā, un vajadzēja strādāt.
— Jaunībā nevilināja dzīve un darbs pilsētā?
— Noteikti nē. Rīgā vai citā lielpilsētā varēja mācīties, bet dzīvot nē. Daudz cilvēku un maz vietas.
— Savulaik dzirdēju atziņu, ka cilvēkus no laukiem var dabūt projām, bet laukus no cilvēka nē. Vai daudzi jūsu ielā, kas nav tālu no pagasta centra, joprojām tur lopus?
— Govju īpašnieki esam palikuši trīs. Kādreiz šeit bija vismaz 30 liellopu, un visi lauciņi bija sadalīti līdz pat centimetram. Pirms pārcelties uz savu māju Ķiršu ielā, dzīvoju citviet, un tur par lopu kūtiņu vajadzēja gandrīz vai cīnīties. Bijām pat divi saimnieki uz vienu platību. Tagad govs man ir gan kā pieradums, gan nodrošina ar saviem produktiem. Kad kaut kur gribu aizbraukt, mājinieki jau reizēm saka — atkal tā govs! Tomēr pagaidām no viņas neatsakos. Ja nepieciešams, izpalīdz kaimiņiene Ērika — apkopj govi, kamēr es ar kori dodos garākā braucienā vai esmu Dziesmu svētkos.
Kāpēc tu guli?
— Vai uz bērnudārzu, kas savulaik bija padomju saimniecības paspārnē, arī pārcēla ar pavēli?
— Nē, tur darbā pieteicos pati. Sākumā, lai strādātu par audzinātāju, nevajadzēja speciālo izglītību. Aizgāju mācīties vēlāk. Vispirms pabeidzu pedagoģisko skolu un tad Latvijas Universitātē Pedagoģijas fakultāti. Ieskaitot vadītāju, esam daudzas darbinieces, kas šajā iestādē strādā no tās pirmsākuma.
— No lopkopības nokļuvāt pavisam citā vidē. Kā iejutāties?
— Tas bija pavisam kaut kas cits, nekā līdz šim pieredzēts! Mana grupa bija pirmā, ko atvēra. Sākumā par visu uztraucos un baiļojos, vai visu daru pareizi. Tolaik mani bērni jau mācījās skolā. Pirmajā darba dienā, kad viņi atnāca mājās, izbrīnīti jautāja, kāpēc es dienas laikā guļu, vai esot saslimusi? Nogurums bija tik liels, ka, atnākusi no darba, piemigu, ko nekad dienā nedaru. Sākumā grūti bija tieši psiholoģiski.
— Mācības palīdzēja?
— Daudz ieguvu ne tikai darbam, bet arī sevis pašas pilnveidošanai. Ir lietas, kam ikdienā nepievēršam uzmanību, tāpēc ir interesanti uzzināt ko jaunu. Darbs ar bērniem ir īpašs.
Otrreiz būtu citādi
— 25 gadi pagājuši ātri?
— Neticas, ka jau tik ilgi šajā iestādē strādāju. Kad uz dārziņu sāk nākt bijušie audzēkņi ar saviem bērniem, sāc domāt — jā, kāds laiks paskrējis.
— Strādāt kļuvis vieglāk vai grūtāk?
— Jāatzīst, ka tomēr grūtāk, jo bērni ir citādāki — prasa lielāku uzmanību un katrs vēlas to pievērst sev, arī gudrāki tehnoloģijās, kur pieaugušie ne vienmēr tiek līdzi, ir nepacietīgāki un ātrāki. Arī paši maināmies. Lielākoties esmu strādājusi ar jaunākiem bērniem. Audzinātājām ir jābūt ļoti radošām, un tā visu laiku, jo gribas, lai darbā ir kas atšķirīgs un neveidojas rutīna.
— Savulaik vecākā mazmeita apmeklēja “Jumīti”, un tagad to dara arī jaunākā. Vai viņai patīk vecmāmiņas darbavieta?
— Mazā sākumā vēl neapzinājās, ka esam vienā ēkā, un arī centos viņai nerādīties, lai lieki nesatrauktu. Tomēr pietika vienreiz pēcpusdienā izņemt no dārziņa, kā, mani ieraugot, viņa teica: “Ome, gibu māju!” Ne viena, ne otra nav bijusi manā audzināmajā grupā, jo ar saviem bērniem strādāt ir grūti.
— Ja tagad vajadzētu izvēlēties, kurā no abām jomām labprātāk strādātu?
— Grūti pateikt, jo katram dzīves posmam ir savi plusi un mīnusi. Ja arī tagad būtu dota iespēja atgriezties atpakaļ, tas vienalga būtu citādāk nekā toreiz. Ikviens laiks ir ar kaut ko savu. Nesen notika bijušās padomju saimniecības speciālistu tikšanās. Žēl, ka daudzu nebija, jo ir interesanti redzēt tos, ar kuriem sen neesi ticies.
Ar auto vieglāk
— Jūs esat cilvēks, kurš ne tikai strādā, aprūpē savu saimniecību, bet arī daudz laika velta saviem vaļaspriekiem. Kāds bija vispirms?
— Mūzika. Pļaviņu mūzikas skolā apguvu akordeona spēli un savam priekam spēlēju joprojām. Kuram tas bija vieglāk, kuram grūtāk, bet arī meita un dēls ir pabeiguši mūzikas skolu. Tas vairāk sevis pašizglītošanai un redzeslokam, nevis nākotnes karjerai. Ne viens, ne otrs tagad nav saistīts ar mūziku, bet dzīvē tas noteikti noder. Gribas, lai arī vecākā mazmeita iziet šo ceļu, bet ar manu gribēšanu ir par maz. Tagad meitenei ir tas posms, kad vēlas darīt arī citas lietas.
— Korī dziedat jau sen?
— Sāku dziedāt Pļaviņu kultūras nama korī pie diriģentes Ievas Lazdānes, bet tad vēl dzīvoju Krievciemā, un bija grūti tikt uz mēģinājumiem. Atsāku to darīt 2004. gadā. Tā man ir laba atslodze no ikdienas. Liels atspaids ir automašīna, ko pati vadu. Ja tās nebūtu, diezin vai visur varētu pagūt.
— Kā radās vēlme iesaistīties mākslas skolas pieaugušo studijā un sākt gleznot?
— Zīmēt, īpaši apsveikuma kartītes, man patika jau sen. Kad sāku strādāt bērnudārzā, veikalā pirktās kartītes nevienam svētkos nedāvinājām. Uz mākslas skolu sākumā aizgāju ziņkārības pēc, jo dzirdēju, ka ir iespēja apgleznot zīdu. Gribēju pamēģināt. Tagad esam paliels pulciņš pieaugušo un katram tuvāks kas cits.
— Kas jums?
— Eļļas gleznas. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet ar šīm krāsām visi mani darbi iznāk tādi patumši un spilgti. Sākumā bija bail ķerties klāt ainavām, bet tagad patīk gleznot gan tās, gan dažus ziedus. Kādreiz vasarās lielajā karstumā, kad laukā neko nevarēja padarīt, istabā gleznoju. Vēlāk rudenī darbu pabeidzu. Eļļas gleznām ir tā priekšrocība, ka tās var iesākt, bet pabeigt vai kaut ko pamainīt pēc ilgāka laika. Tagad, kad dabā kaut kas iepatīkas, ar telefonu to nofotografēju un pēc tam attēloju gleznā.
— Mājiniekus izdodas aizraut ar saviem vaļaspriekiem?
— Meita Ieva nedaudz zīmē, bet viņai labāk patīk akvareļi. Saistībā ar mūziku savulaik populāri bija dziedošo ģimeņu pasākumi “Spiets”. Reiz piedalījāmies vienā bērnudārza pasākumā, bet vairāk neiznāca. Katram ir savas nodarbes. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Radošas idejas palīdz neieslīgt rutīnā

Kategorijas