Transilvānija no otras puses

2014. gada 10. oktobris 00:01

367

(3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. septembra numurā.)

Vilina arī alpīnistus
Par dabas unikālo meistardarbu varējām sajūsmināties, apmeklējot Turdas aizu. Majestātiski, fantastiski! Tādi vārdi te droši vien dzirdēti simtiem reižu. Tos teicām arī mēs. Baltā kaļķakmens klints bija redzama jau pa gabalu un tā vien aicināt aicināja doties romantiskā pastaigā. Aizas apmeklējums karstā laikā ir īpaši patīkams, jo to noēno koki, taču, ja te iekļūsiet tūristu pieplūduma laikā, samierinieties ar sastrēgumiem. Jā, un galvenais — jāizvēlas piemēroti apavi, jo, ja nesen ir lijis, taka ir ļoti slidena. Tikai nedomājiet, ka aizu var aplūkot bez maksas. Jāpērk ieejas biļetes.
Klints augstākajā vietā ir 250 m augsta. Aizu palīdzējusi “izgrauzt” caur to plūstošā Hāšdates upe. Aiza ir apmēram 3 km gara, un kopš 1938. gada tā ir nacionālais rezervāts, jo tur sastopamas vairāk kā 1000 augu un dzīvnieku sugu, dažas no kurām jau retums.
Klintīs izveidojušās arī vairākas alas. Uz vienu no tām mūs aizveda arī gids. Ala bija tumša, diezgan liela, un tajā valdīja patīkams vēsums. Daži mūsu grupas biedri, kuri bija paņēmuši līdzi lukturīti, ielīda tajā palūkoties dziļāk. Neko gan tādu ekstremālu neredzēja, vien dažiem sikspārņiem patraucēja miegu. Aizas stāvās sienas pievilina arī klinšu kāpējus.
Klints — leģendu avots
Ar šo klinti saistās arī vairākas leģendas. Viena no tām vēstī: kad karalis Lāslo bēdzis no tatāriem, viņš lūdzis Dievu, lai kalni pašķiras un ļauj viņam izbēgt. Tā arī noticis. Savukārt cita leģenda vēsta, ka Lāslo dzinies pakaļ tatāriem un uzvara jau bijusi gandrīz rokā. Taču tatāri nebija pliku roku ņemami. Zinot, ka ungāri ir mantkārīgi, tatāri pārgrieza naudas maisu cerībā, ka ungāri apstāsies un naudu salasīs. Taču Lāslo vērsies pie Dieva ar lūgumu, lai tas to pārvērš par akmeņiem. Dievs tā arī izdarījis, un ungāri turpinājuši ienaidnieka vajāšanu. Taču Turdas aizā vēl tagad var redzēt īpatnējus akmentiņus, kas atgādina pārakmeņojušās monētas.
Majestātisks skaistums
Transilvānijas dabas skaistumu pilnībā varējām izbaudīt pastaigā pa Hargitas kalniem. Sēkeļi tos mēdz dēvēt par zemes sirdi. Tie ir bagāti ar minerālūdens avotiem. Tā kā minerālūdeni te iegūst arī rūpnieciski, tad tas veikalos ir nopērkams par maksu, bet mēs to izbaudījām tīri svaigu — no zemes dzīlēm tekošu. Tur mēs sastapām arī četrkājainas draudzīgas “alpīnistes” — govis, kurām kaklā bija iekārti zvaniņi. Kad gājām garām ganāmpulkam, mūs iepriecināja vesels zvanu orķestris. Mūsu galamērķis bija kāda saimniecība kalnā, no kuras pavērās pasakains skats aptuveni 4 km attālumā. Kāpiens reizēm bija diezgan stāvs, un saule pamatīgi cepināja, bet tas bija tā vērts! Ienācējus sagaidīja liels, draudzīgs suns un vistu ganāmpulks ar gaili priekšgalā.
Kamēr ēdam, top siers
Pēc fotosesijas ar skaisto ainavu fonā mājas saimniece rādīja, kā gatavo sieru. Lielā katlā ar uzsildītu pienu ielēja nedaudz teliņa kuņģa fermentu, un, kamēr ēdām pusdienas — mamaligu (kukurūzas putra ar sieru) un piedevās gurķu un tomātu salātus, tikmēr piens jau bija savilcies stingrā masā ar sūkalām apkārt. Pēc tam notika pats mistiskākais — saimniece prasmīgi to visu samaisīja, un siera masa kļuva vēl biezāka. Tad viņa marlē vēl to nospieda, lai iztek sūkalas, un jau tūdaļ varējām nogaršot šo sieru — bija gards!
Vairākiem tūristiem radās jautājums, kā transilvānieši apstrādā savas pļavas, kas reizēm ir diezgan stāvās kalnu nogāzēs. Viņi bija pārsteigti, uzzinot, ka viss tiek nopļauts ar izkapti. Saimnieces dēls arī sniedza paraugdemonstrējumu, un daži drosmīgākie (vai ziņkārīgākie) tūristi arī paši to pamēģināja. Secinājums bija viens — Latvijā pļavas tomēr vieglāk apkopt.
Nokāpuši no kalna, pirms sēšanās autobusā vēl atveldzējāmies āra baseinā, un tad jau mūsu ceļš atkal vijās tālāk. ◆ (Turpmāk vēl.)

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Transilvānija no otras puses

Kategorijas