Skrīverieši pelna, audzējot zīdtārpiņus Rīgas manufaktūrai

2014. gada 10. oktobris 00:01

1000

Skrīverieši pelna, audzējot zīdtārpiņus Rīgas manufaktūrai

Vērojot raidījumu “1000 jūdzes Mjanmā” par ekspedīciju zemē, kas tik daudzus gadus bijusi nošķirta no pārējās pasaules, skrīverietes Brigitas Einbergas uzmanību piesaistīja aina, kurā bija redzama dabiskā zīda ieguve un apstrāde. Tieši šis raidījums bija pamudinājums atcerēties un mēģināt uzzināt vairāk par zīdkokiem, ko reiz, pirms aptuveni astoņdesmit gadiem, piemājas dārzā iestādīja viņas vectēvs Mārtiņš Ozoliņš.

Aug arī aplauzti
Mārtiņa Ozoliņa 1929. gadā būvētā māja Skrīveros, kurā joprojām dzīvo viņa pēcteči, reiz bija nosaukta ģimenes uzvārdā — “Ozoliņi”. Tagad te ir Purapuķes iela un mājām piešķirti numuri. Piemājas zemē ierīkots dārzs, un trīsdesmitajos gados saimnieks Mārtiņš līdzās ābelēm te audzēja arī eksotiskos valriekstus, siltumnīcā brieda zaļās vīnogas, arbūzi. Tā visa vairs nav, taču koks ar šajā dārzā īpašāko stāstu vēl aug. Brigita atminas dobi pie mājas, kurā bija sasprausti zīdkoka spraudeņi. Vēlāk vectēvs izstādīja tos dārzā — gar ceļa malu un līdzās takai uz aku. “Kur vectēvs dabūja spraudeņus, nezinu. Nezināja arī, vai koki ieaugs, kā pārziemos.” Zīdkociņi auga ļoti labi, pārcieta visas ziemas, sniegus. Pa šauro ielu braucot, smagās mašīnas kokus aplauzīja, taču tie auga tāpat.
Nozāģē, paplašinot ceļu
“Un te ir zīdkoki,” Brigita rāda fotogrāfijas ar sazāģētu koku kaudzēm. Kad 1999. paplašināja ceļu, tos kā traucēkļus nozāģēja, palika tikai viens koks. Saimniece ļoti pārdzīvoja, kad zāģēja kokus. Rīgā, Jūrmalā taču koki ir iestrādāti ietvēs, kāpēc zīdkokus nevarēja tāpat atstāt? Vērsusies domē, diemžēl atsaucību nerada — esot veci koki un tikai traucējot paplašināt ceļu. Turklāt šis ceļš ir valsts, nevis pašvaldības pārziņā.
Tā nu dārzā palicis tikai viens — sarkanais zīdkoks. Ogas tam ir palielas, garšīgas. Skolas bērni garāmejot arī tās labprāt nogaršoja. Zilās ogas ļoti smērēja — kad tās sabira zemē un basām kājām devās vākt, pēdas nokrāsojās zilas.
Saimniece novērojusi, ka zīdkokam nekad nav bijis slimību. Ozoliem uzmetas miltrasa, zirgkastaņu skaistās lapas bojā mīnējošā kode, bet zīdkoks aug veselīgs.
Tārpiņi kurpju kastēs
Kad zīdkociņi bija izstādīti no dobes dārzā un atklājās, ka tie spēj pārciest Latvijas ziemas, Mārtiņš atveda zīdtauriņu oliņas. No kurienes — to Brigita nezina. Oliņas paglabāja vēsā vietā patrepē, satītas avīzēs un sasaiņotas kastītē. Kad tuvojās aprīlis, drīzumā bija jāplaukst zīdkoku lapām, oliņas ņēma ārā un ievietoja kurpju kastēs, ko savukārt nolika istabā pie sienas speciāli ierīkotajos plauktos.
Siltumā oliņas izšķīlās. “Gāju plūkt zīdkoka lapas un baroju zīdtārpiņus, neko citu viņi neēda,” atceras Brigita, kura tolaik bija maza meitene. “Sākumā kāpuru nebija daudz, varbūt kādi 200.” Tārpiņi auga, līdz pienāca brīdis, kad sāka meklēties — kļuva nemierīgi, lai gan no savas teritorijas projām negāja. Tad vajadzēja likt zīdkoku zariņus, kuros zīdtārpiņi iekārtojās un sāka aust kokonus.
Nodod pārstrādei
Aptuveni mēnesi zīdtārpiņi tina kokonu, līdz kļuva mierīgi, tas nozīmēja, ka kokons ir gatavs. Ap 30 — 40 kokonu atstāja paaudzes turpināšanai, izšķīlās taurenīši, pārojās un dēja oliņas. Bēšīgi matainie taureņi nekur prom nelidoja, arī oliņas dēja turpat uz papes sloksnītēm. Oliņas atkal lika vēsumā līdz nākamajam pavasarim. “Pārējos kokonus meta karstā ūdenī un pēc tam žāvēja. Vecaimātei bija maizeskrāsns, kokonus varēja likt tajā un ap 70 grādu karstumā kāpuri nobeidzās.”
Kokonus pēc mērcēšanas karstajā ūdenī saulītē žāvēja, salika maisā un nodeva Rīgas manufaktūrai pārstrādei. “Domāju, ka, sadarbojoties ar manufaktūru, vectēvs izdomāja šo nodarbi, kas ilga līdz karam. Kad 1940. gadā ienāca krievi, viss izputēja.”
Būvēja tiltus Krievijā
Brigitai ir ne tikai šīs atmiņas par vectēva reiz sākto tik eksotisko nodarbi — zīdkopību. Saglabājušās gan interesantas atmiņas, gan arī priekšmeti no laikiem, kad dzīvoja un saimniekoja viņas vectēvs Mārtiņš un vecāmāte Ieva. Par aizgājušajiem laikiem runājam, sēžot pie pamatīga, apaļa koka galda. Uz tā lietas, kas palikušas no agrākās dzīves — vecā nauda, dokumenti, fotoattēli, ložu cauršauta dzimtas Bībele. Mārtiņš Mārtiņa dēls Ozoliņš dzimis 1873. gada 13. februārī Seces pagastā. 1897. gada 12. oktobrī Mārtiņš Seces baznīcā salaulājās ar vietējo meiteni Ievu. Vairākus gadus pirms Pirmā pasaules kara ģimene dzīvoja Krievijā. “Vectēvs bija tiltu inženieris, mācījies kaut kur Krievijā, tur arī strādāja, būvēja tiltus.”
Amatnieku biedrībā un aizsargos
Dzīvojot Skrīveros, Mārtiņš darbojās Skrīveru amatnieku biedrībā, arī aizsargu organizācijā. Aizsargu darbības Skrīveros nebija militāra rakstura, vienīgā darīšana ar ieroci Mārtiņam bija, sargājot ūdenstorni, — tad viņam bija iedota plinte. “Atceros, ka manam brālēnam tā plinte ļoti interesēja,” stāsta Brigita. Citādi Skrīveru aizsargi paveica daudz labu darbu. Attīstīja amatnieku biedrību, kultūras nams, kurā šobrīd norit atjaunošanas darbi, ir celts par aizsargu sarūpētajiem līdzekļiem un iedzīvotāju saziedoto naudu. Latvijā Mārtiņš strādāja arī pie Sīversa muižas atjaunošanas. Netālu no “Klidziņas” bija krievu, vēlāk vācu gūstekņu nometne, Mārtiņš uzraudzījis gan vācu, gan krievu gūstekņus. Pēc dabas skrīverietis bija labestīgs, nesis uzraugāmajiem Ievas sūtīto maizi. Liecība par labām attiecībām ar šajā pusē kara vētrā nonākušajiem ir vairāki ar krāsu zīmuļiem tapuši Ozoliņu ģimenes locekļu attēli, pārzīmēti no fotogrāfijām. “Katrs jau savā dzīvē viņi kaut kas bija,” noteic Brigitas kundze, rādot zīmējumu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Skrīverieši pelna, audzējot zīdtārpiņus Rīgas manufaktūrai

Kategorijas