Solis uz nākamo pakāpienu

2014. gada 10. oktobris 00:01

419

Muzikālās pārraides “Dzintara dziesmas” skatītāji Aizkrauklē noteikti ir pamanījuši, ka viena no tās vadītājām ir aizkraukliete Iveta Baumane. Ivetas dzīve ir cieši saistīta ar mūziku — viņa dzied Baumaņu ģimenes kapelā, piedalās dažādos muzikālos projektos, vairākkārt izmēģinājusi spēkus “Eirovīzijas” dziesmu konkursā.

Pirmo reizi ar Ivetu Baumani tikos 2008. gadā. Viņa studēja Policijas akadēmijā, un saruna notika Aizkraukles novada pašvaldībā, kur viņai bija prakse. Iveta toreiz plašākā uzmanības lokā nokļuva, jo viņas dziedātā dziesma tika iekļauta “Eirovīzijas” dziesmu konkursa Latvijas nacionālās atlases pusfinālā.
Pavasarī redzēsim!
— Kad 2008. gadā tikāmies, bijāt praksē Aizkraukles novada domē.
— Jā, šajā laikā daudz kas mainījies. Jau publisko tiesību studiju laikā sapratu, ka tas mani patiesībā neinteresē. Godīgi sakot, studijas nebija grūti pamest. Nenožēloju Policijas akadēmijā aizvadīto laiku, jo tas tomēr ļāva saprast, kas ir tas, ko patiesi vēlos.
— Un kur jūs šobrīd studējat?
— Kultūras koledžā, esmu otrā kursa studente un apgūstu mūzikas menedžmentu. Mācoties otrreiz, man ir citāda attieksme, redzu, kā mācības uztver jaunieši, kuri iestājušies pēc vidusskolas. Es mācos tāpēc, ka man to gribas. Un, tā kā tas interesē, arī viegli padodas. Esmu budžeta grupā, esmu saņēmusi prēmijas kā labākā studente par labām sekmēm. Tā kā nestrādāju no 9 līdz 17 un mans darbs galvenokārt ir nedēļas nogalēs vai vakaros, izdevīgāk mācīties klātienē darbdienās.
— Kādos projektos šobrīd esat iesaistījusies?
— Sniedzam koncertus ar ģimeni, došos tūrē kā fona dziedātāja ar Olgu Rajecku viņas projektā “Buramdziesmas”. Darbojos kā viena no raidījuma “Dzintara dziesmas” vadītājām. Vēl varu atklāt, ka ir viens projekts, saistīts ar mūziku, par kuru es esmu ļoti, ļoti priecīga, bet pagaidām par to sīkāk nedrīkstu stāstīt. Pavasarī redzēsim!
Lielākais ieguvums — lieliski cilvēki
— Vai uzreiz piekritāt vadīt raidījumu “Dzintara dziesmas”?
— Biju pārsteigta par piedāvājumu, nekad nebiju vadījusi raidījumu. Kādu dienu saņēmu e—pastu no raidījuma producentes. Viņa mani bija pamanījusi LNT šovā “Dziedošās ģimenes”. Kad saņēmu vēstuli, kurā bija izteikta vēlme aprunāties, domāju, ka man piedāvās dziedāt. Milzīgs bija pārsteigums par aicinājumu izmēģināt spēkus raidījuma vadīšanā. Tas nav vienkārši cilvēkam bez pieredzes — vienlaikus jādomā, kā runā, kā sēdi, kā izskaties, kas jāpajautā. Saņemu daudz derīgas kritikas no ģimenes un draugiem. Tagad jau jūtos drošāk, lai gan redzu, cik man daudz vēl jāmācās. Latvijā nav skolas, kurā varētu apgūt tieši šīs prasmes.
— Kādi ir lielākie ieguvumi, piedaloties televīzijas šovos?
— Pieredze. Savu iespēju apzināšanās, attīstība. Esot šovā, jutām atbalstu tieši no Aizkraukles cilvēkiem. Kad pēc tā bija divi koncerti Aizkrauklē un abas reizes bija pilna zāle skatītāju, tas bija vislabākais apliecinājums, ka tas, ko mēs darām, patīk arī mūsu puses cilvēkiem. Protams, cilvēki, jaunas iepazīšanās — tas ir liels ieguvums. Ieguvām vismaz divus lieliskus draugus — dziedātāju Olgu Rajecku un komponistu Mārtiņu Braunu. Viņi ir forši cilvēki.
“Lampu drudzim” jābūt
— Uz skatuves esat kopš bērnības. Vai joprojām uztraucaties pirms priekšnesuma?
— Patiesībā mēs katrs baidāmies no tā, ka mūs vērtēs. Uz skatuves kāpt nav viegli — no vienas puses, pierodi, bet satraukums ir vienmēr. It kā saprotu, ka tas ir tas, ko protu, un īpaši satraukties nevajadzētu, tomēr tik un tā ir “lampu drudzis”. Bieži koncertā, stāvot uz skatuves, pēkšņi pārņem sajūta, ka ir baigi forši, ir pozitīvās enerģijas apmaiņa ar skatītājiem. Pieredzējuši mākslinieki saka — kad pirms koncerta zūd satraukums, jāpārtrauc radošā darbība. Pazūd dzirkstelīte, aizrautība, un varbūt to vairs nedari no sirds.
— Vai esat īstajā vietā?
— Šobrīd jā. Ticu, ka viena lieta noved pie otras. Tā ir vienmēr. Lai gan nekad nezinu, kur aizvedīs tālāk, saprotu, ka šis ir solis uz nākamo pakāpienu. Ir vajadzīgs daudz spēka un ticības sev, lai kaut ko darītu. Savu varēšanu atklāju tikai darbībā. Sākotnēji to, ka vari, redz citi, pats sev nenotici. Vajag kādu no malas, kas pagrūž, lai noticētu sev, ka spēju.
— Teicāt, ka cilvēkiem bail no tā, ka viņus vērtēs. Kā jūs sadzīvojat ar kritiku?
— Laikam šajā ziņā esmu saudzēta. Konstruktīvai kritikai varu piekrist, tā ir nepieciešama, bet, ja nekādas loģikas tajā nav, tikai “iemīt zemē”, tad tas ir bēdīgi. Palasot komentārus par vienu otru Latvijā pazīstamu mākslinieku, pārņem sajūta, ka ļaunāka cilvēka par viņiem pasaulē nav. Un, lasot anonīmos komentārus, nesaprotu, kā iespējama tāda degradācija, kur rodas tāds ļaunums? Tiem cilvēkiem droši vien pašiem dzīvē slikti veicies.
Latvijā nav, kur mācīties
— Baumaņu ģimenes repertuārā dominē tautas mūzika. Vai tā jums pašai ir tuva?
— Pēdējā laikā saprotu, ka tas ir tas, ar ko mēs, latvieši, varam kādu pārsteigt. Es gan teiktu, ka esam diezgan daudzpusīgi repertuārā. Tas, ka darbojamies tautiskā stilā, šķiet varbūt tāpēc, ka to vairāk dziedājām šovā. Kā pavadošais sastāvs esam saistīti ar deju kolektīviem, un iznāk daudz spēlēt tautas mūziku. Vispār jau Latvijā popmūzikas attīstīšanā līdz pasaules līmenim ir ļoti tāls ceļš ejams.
— Bet mēs varētu?
— Jā, tikai daudz jāstrādā. Ar talantiem viss būtu kārtībā, bet mums nav naudas. Salīdziniet kultūras budžetu Latvijā un Igaunijā! Latvijai nākamajam gadam kultūrai atvēlēti 4,5 miljoni eiro, Igaunijā — 28 miljoni! Šobrīd valdība atbalsta tikai to kultūru, ko mēs saprotam kā tradicionālo — attīstās Dziesmu un deju svētki, tātad kultūras tautiskā puse. Tas, protams, ir labi, bet popmūzika atkarīga no katra paša entuziasma. Mums nav popa un roka skolas, ir tikai džezs un klasika. Tā kā nav naudas, nav skolas, kur mācīties, atliek vien braukt uz ārzemēm. Bet arī tam vajadzīga nauda. Pie mums iegūt stipendiju popmūzikas studijām ārzemēs ir neiespējami. Latvijā ir tikai dažas pasaules līmeņa grupas, piemēram, “Instrumenti”, viņi ir pamanīti, “Prāta vētra”. Protams, esam maza valsts, tomēr tas nav priekšnoteikums, lai mums nebūtu pasaules līmeņa grupu. Arī Islande ir maza valsts, taču tur kultūras attīstībā iegulda daudz naudas, un no šīs zemes nākuši daudzi slaveni mākslinieki.
— Vai plānojat piedalīties šīgada “Eirovīzijas” dziesmu atlases konkursā?
— Pirms pāris nedēļām mans labais draugs Ingars Viļums, dziesmu autors, atsūtīja piedāvājumu — viņam ir viena “Eirovīzijas” formāta dziesma, kas vēl nekur nav skanējusi. Ja nu ir, tad jāiedzied. Vēl biju plānojusi dziedāt duetā ar vienu puisi, taču tagad nezinu, vai laika trūkuma dēļ tas izdosies. “Eirovīzija” ir zaudējusi prestižu, arī režija ir zemā līmenī. Apgaismošana, skaņošana, organizēšana. Ir sajūta, ka šie nacionālā līmeņa pusfināli ir atdoti rīkošanai amatieriem. Viens ir tas, ko redz skatītāji, cits, ko izjūt paši mākslinieki. Tu vari saplānot, uztaisīt scenogrāfiju, iesūtīt, bet, redzot, ka ekrānā parāda pavisam ko citu, nekā esi lūdzis... nu nolaižas rokas! Kāpēc vispār censties?
Jāuzmanās neizdegt
— Radošs darbs prasa daudz garīga, arī fiziska spēka. Ko darāt, lai uzturētu sevi formā?
— Nodarbojos ar jogu, skrienu. Joga ir viena no lietām, kas palīdz savākties. Mans tētis kādreiz nodarbojās ar jogu, peldēja no ledus līdz ledum, kopš bērnības gāju viņam līdzi, interese radās jau toreiz. Man ir interese par Austrumu kultūru un arī ar to saistītajām lietām. Jūtu jogas labo ietekmi gan uz fizisko veselību, gan domu sakārtošanai. To es novērtēju grūtajos brīžos, kad ir daudz stresa, kad vajag atrast laiku sev, lai visu varētu salikt pa plauktiņiem. Tas palīdz. Patīk skriet, to daru kopš vidusskolas laikiem. Ja ilgāku laiku nesportoju, sāku justies kā pelmenis. Nav enerģijas, kļūstu nogurusi un neko negribas. Jāuzmanās neizdegt. Tas jau ir bijis, tā sajūta, ka visa ir par daudz. Liekas, ka vari visu paspēt, skrien un dari, bet vienā brīdī saproti, ka nevari. Un tad vajag “restartēties”. Atpūsties, saprast, kas tiešām ir vajadzīgs. Iemācīties pateikt “nē” — to es arī mācos.
— Ko domājat par slavu?
— Ja slavas blakusefekts ir daudz naudas, ko var izmantot, palīdzot citiem, tad lai tā būtu. Un, ja dziesma, ko dziedi, aizrauj elpu, ka tā rada milzīgu emocionālu pacēlumu.
— Un kas jums pašai ir īpašie mūziķi?
— Pēdējais, ko apmeklēju, bija Toma Džonsa koncerts. Kā var 77 gados tā “močīt”! Divarpus stundas bez pārtraukuma! Apbrīnojami. Tāda balss! Džeimss Morisons, Maikls Džeksons. Ļoti nožēloju, ka netiku uz Pītera Gabriela koncertu.
— Ja nevarētu muzicēt, tad...

VĀRDS, UZVĀRDS:
Iveta Baumane.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Rīga,1981. gada 29. septembris.
IZGLĪTĪBA:
studē Latvijas Kultūras koledžā.
DZĪVESVIETA: Rīga, Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: mūziķe.
ĢIMENE: neprecējusies.
VAĻASPRIEKS: mūzicēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.

Staburags.lv ARHĪVS

Solis uz nākamo pakāpienu

Kategorijas