No kārkliem nopin sienu

2014. gada 3. oktobris 00:01

517

Gita Tenisa ir interjera dizainere, kura pēc 27 gadiem pilsētā atgriezusies dzimtajā Koknesē. Ar viņu iepazinos, kad interesējos par bērnudārza “Gundega” remontu. Šīs profesijas pārstāvji laukos ir retums. Interesanta, daudzpusīga personība — tā man gribas teikt par Gitu.

Izveido savu firmu
— Kā nolēmāt atgriezties Koknesē?
— Kad nolēmu aiziet no pilsētas, izbraukāju daudzas malas, meklējot savu jauno dzīvesvietu, līdz sapratu, ka jāatgriežas mājās. Esmu pabeigusi Kokneses vidusskolu, tūlīt pēc tam iestājos augstskolā un tā paliku uz dzīvi Rīgā, sāku strādāt, nodibināju ģimeni. Visu laiku man ir bijis ļoti daudz darba, īpaši “treknajos gados”, kas arī nomāca visas pārējās vēlmes un dzīves nepieciešamības. Saprotot, ka Rīgā manai dzīvei nav perspektīvas, šī gada februārī uz Koknesi pārvedu visu savu iedzīvi.
— Pārcelties no Rīgas uz laukiem — vai tas bija viegli?
— Tas nebija viegli, taču, kad sapratu, ka Rīga nevar piedāvāt to, kas man vajadzīgs, tas bija pašsaprotami. Rīgā var mācīties un strādāt, bet dzīvot vairs nebija iespējams. Ilgu laiku strādāju algotu darbu. Viena no manām darbavietām bija uzņēmums “Kate”, kur strādāju par interjera dizaineri, plānoju birojus, projektēju mēbeles. Taču pēc astoņiem gadiem, lai gan bija labs atalgojums un draudzīgs kolektīvs, darbu uzteicu. Man vairs nebija interesanti un, kas pats galvenais, bija svarīgi nevis strādāt kāda pakļautībā, bet pašai noteikt savu laiku un dzīves uzdevumus. Tādēļ izveidoju uzņēmumu SIA “G Dizains” — sniedzu interjera dizaina pakalpojumus, joprojām plānoju birojus, projektēju mēbeles, noformēju telpas, izstādes un skatlogus, konsultēju un daru daudz un dažādus ar dizainu saistītus darbus.
Dzīvei Koknesē gatavojos pēdējos trīs, četrus gadus — meklēju dzīves telpu, iekopu zemīti, nobriedu darbam 100 kilometru attālumā no galvenās “darba devējas” — Rīgas. Koknesē ir vecāku mājas, te dzīvo mamma, tēvs, vecākā māsa ar ģimeni, krustmāte, brālēni, citi radi. Man bija svarīgi atgriezties vidē, kuru es pazīstu un kur zina arī mani.
— Koknesē jau esat veidojusi interjera dizainu skolā un bērnudārzā.
— Pagājušajā gadā piedalījos arī domes ēkas otrā stāva remontdarbu procesā. Tāpat Koknesē ir veikti ne mazums privāto pasūtītāju projektu.
Vispirms kļūst skolotāja
— Kā izvēlējāties dizaineres profesiju?
— Vispirms studēju pedagoģiju tolaik Latvijas Universitātē Pedagoģijas fakultātē un ieguvu zīmēšanas, darbmācības un rasēšanas skolotājas profesiju. Koknesē bija ļoti laba zīmēšanas skolotāja Benita Krēsliņa, un es jau kopš sākumskolas apmeklēju zīmēšanas pulciņu, piedalījos olimpiādēs un vasaras nometnēs. Skolu beidzot, man bija skaidrs, ka gribu savu profesiju saistīt ar zīmēšanu.
— Vai tā bija pareiza izvēle?
— Ik pa brīdim iekšējā balss saka: “Man bija jābūt arhitektei”, jo man gribētos būt klāt ēkas, telpas vai objekta radīšanas procesā un arī saprast tā tehnisko uzbūvi. Tūlīt pēc vidusskolas stājos arhitektos, bet mani neuzņēma. Nobijos un atkārtoti nemēģināju. Iestājos pedagogos un to nenožēloju, jo guvu pamatīgus pamatus zīmēšanā, gleznošanā, kompozīcijā, dažādos praktiskajos amatos. Tieši dizainera profesiju izvēlējos vēlāk, kad pēc ilgāka laika atkal “niezēja” mācīties. Šis arods ir kompromiss arhitekta profesijai, jo dizainā apvienojas radošais, praktiskais un tehniskais. Sāku ar mēbeļu projektēšanu, iekārtojot savu un draugu dzīvokļus. Tā sanāca, ka sāku ar praksi un pārgāju uz teoriju, iestājoties Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas nodaļā.
— Kāpēc nolēmāt studēt arī maģistrantūrā?
— Laikam četrdesmitgadnieku krīze. Bija iestājusies rutīna darbā, un mani interesēja, kā mācības notiek “šajos laikos”. Iestājos Mākslas akadēmijas maģistrantūras Dizaina nodaļā un mācījos ļoti interesantā kompānijā — kopā ar ķīmiķi, keramiķi, biznesa vides pārstāvi un citiem savas profesijas gados daudz jaunākiem kolēģiem. Tā bija neatsverama pieredze, kas mani burtiski “restartēja”.
— Kā ir mācīties nobriedušā vecumā?
— Pirmoreiz studējot augstskolā, nebija tādas motivācijas, lai gan mācījos ar patiku. Mamma ir iemācījusi, ka labi, apzinīgi, atbildīgi ir jāizdara jebkurš darbs. Ja es uzņēmos šo darbu — studijas, tad tas bija jāizdara labi. Maģistrantūrā studēju prieka pēc, ar daudz lielāku personīgo motivāciju un izpratni, ko un kādēļ to daru.
— Kāda bija jūsu maģistra darba tēma?
— Viensēta kā dizaina procesu platforma. Tā radās no manas neapslāpējamās vēlmes pārcelties uz dzīvi laukos, vienlaikus risinot: personīgās motivācijas jautājumus labbūtības kontekstā; ilgtspējīga dzīvesveida laukos jautājumus, izvēršot tēmu par viensētas resursu izmantošanas iespējām; risinot nodro-
šinājuma problēmu, kā es, būdama dizainere, laukos varu dzīvot, strādāt un būt noderīga citiem.
— Vai tas ir izdevies?
— Nav viennozīmīgas atbildes. Esmu atkal jaunas dzīves sākumā.
— Kas ir labbūtība?
— Tā ir dzīve sabiedrībā, kuras gaitā tiek apmierinātas cilvēka vajadzības, ir iespēja jēgpilni īstenot savus mērķus un baudīt pietiekamu dzīves kvalitāti. Motivāciju un savas labbūtības nepieciešamības esmu noskaidrojusi. Maģistrantūras pētniecības procesa laikā sev kā dizainerei esmu atklājusi Latvijā dizainā maz izmantotu materiālu — kārklus. Tas ir bezmaksas, ātri atjaunojams, dabisks, mākslinieciskiem un praktiskiem mērķiem izmantojams materiāls. Pirmos mēģinājumus saprast šī materiāla iespējas organizēju pagājušajā gadā projektā “Atrodi savu meistaru” manā zemesgabalā “Jaunnorās”, kad divās dienās 17 cilvēku liela grupa strādājām, lai realizētu dažādas idejas — gan arhitektoniskas formas (lapenes, nojumes), gan norobežojošās sieniņas (dobju apmales, komposta atbalsti), gan sīkākas formas (stirnu sile, zaru bumbas un citas).
Jo vairāk dosi, jo vairāk saņemsi
— Jums patīk mācīt?
— Izrādās, ka jā. Man ir arī netikums pamācīt, kuru apzināti cenšos izskaust. Atceros, ka pēc Pedagoģijas fakultātes beigšanas manī bija “misijas sajūta” — nodot apgūtās zināšanas. Esmu strādājusi skolā, augstskolā, lasījusi lekcijas dažādās Latvijas vietās. Ir gandarījums nodot zināšanas tiem, kas vēlas tās saņemt, grib kustināt smadzenes un apgūt jaunas prasmes. Man nav vēlēšanās kādam pierādīt, ka ir jāmācās. Trakajos darba gados pedagoģiju atliku malā, tomēr tagad sāku atkal par to domāt un meklēju iespējas, lai varētu mācīt to, ko pati zinu un protu.
— Bieži cilvēki visus profesijas noslēpumus grib paturēt sev.
— Jo vairāk citiem dosi, jo vairāk saņemsi atpakaļ — tas ir viens no Visuma likumiem.
— Varbūt jūs interesē ezoterika?
— Ezoterika ir viena no pēdējo gadu izziņas jomām. Esmu daudz lasījusi un guvusi zināšanas, kuras skolā nemāca. Tas ir darbs ar sevi, ar saviem “putniem”, kas traucē dzīvot.
Dziedāšana uztur mundrumu
— Vai jums ir vēl kādas aizraušanās?
— Man ļoti patīk dejot, to esmu darījusi kopš bērnudārza. Dejoju skolas deju kolektīvā, vēlāk “Daugaviņā”, pēc tam Rīgā, tad iestājās pauze. Tagad dzīvoju Koknesē un esmu priecīga, ka varu dejot kolektīvā “Liepavots”. Skolas laikā dejošana, sports un darbs runkuļu vagās guva virsroku pār dziedāšanu ansamblī un korī. Nedziedu kolektīvos no 5. klases un atsāktu laikam tikai tad, ja nevarētu dejot. Braucot automašīnā, gan vēl dziedu tautasdziesmas, jo tas uztur mundrumu. Braukšana pa jauno šoseju ir ļoti iemidzinoša. Kad jādomā par vārdiem, miegs atkāpjas. Patīk arī rokdarbi, fotografēšana, aktīvā atpūta dabā, aizrauj pirtszinības. Esmu pabeigusi Kurzemes pirtsskolu “Dziedaris”. Braucu uz Saldu, kur guvu ļoti vērtīgas zināšanas.
— Kāpēc tik tālu?
— Izvēlējos nevis vietu, bet cilvēkus, kuri pirtszinības mācīja, tādēļ attālumam nebija nozīmes. Tā ir tikai pirmā pakāpe šajā jomā — pirtszinību sākumskola. Vēl daudz jāmācās.
— Vai pašai ir pirts?
— Cenšos reizi nedēļā Koknesē apmeklēt pirti pie krustmātes. Šovasar pļavā salasīju daudz dažādu ārstniecības augu un tagad ar tiem, pirtī ejot, eksperimentēju. Pļavā ir milzīga bagātība, retā zālīte nav ārstnieciska. Šīs lietas mani ir interesējušas jau bērnībā. Atceros, skolas laikā bija kladīte ar ārstniecības augu aprakstiem, vācām augus un nesām uz aptieku. Vēlāk tam nebija laika, citas intereses guva virsroku. Tagad ir īstais laiks un saprašana.
Aizrauj skvošs un kalnu slēpošana
— Sacījāt, ka jums patīk fiziska atpūta dabā.
— Labāk atpūšos, griežot krūmus nekā gozējoties pludmalē. Patīk arī sportot.
— Kādos sporta veidos?
— Patīk skvošs, to spēlēju Rīgā. Tas ir sporta veids, kas izkustina visas muskuļu grupas. Ja ir bijis ilgāks pārtraukums, pēc spēles sāp visas maliņas. Žēl, ka Koknesē ar to nav iespējams nodarboties. Varu darīt daudz ko citu — slēpot, skrituļot, braukt ar velosipēdu, spēlēt futbolu, basketbolu, volejbolu, peldēt, braukt ar laivām... Vienīgi no hokeja gan atteiktos — neprotu bremzēt! Nav vairs tas temps un izturība kā jaunībā, taču ar mazbērniem visu šo varēšu darīt.
— No kurienes tāda daudzpusība?
— Pamati ielikti Kokneses vidusskolā, tur bija jāpeld, jāslēpo, jāspēlē basketbols, volejbols un futbols. Velosipēds ir katram bērnam, skvošs un skrituļi bija jāiemācās, lai iemācītu dēlam — kopā mācījāmies un spēlējām.
— Visu laiku kaut ko mācāties.
— Ir svarīgi izvēlēties, ko darīt, zināt, kā darīt, un no darīšanas gūt prieku. Tad arī dzīve kļūst aizraujoša. ◆

vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Gita Tenisa.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS:
Aizkraukle, 1967. gada
29. janvāris.
IZGLĪTĪBA:
Latvijas Univeristātes Pedagoģijas fakultātē iegūta zīmē-
šanas, darbmācības un rasēšanas skolotāja profesija, Latvijas Mākslas akadēmijā —
interjera dizainera profesija, savukārt pirms diviem gadiem — maģistra grāds dizainā.
DZĪVESVIETA:
Koknese.
NODARBOŠANĀS:
interjera dizainere.
ĢIMENE:
brīva. Dēls Emīls.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
INTERESES: tautas dejas, pirtszinības, aktīva atpūta dabā, ezoterika, fotografēšana, rokdarbi.

Staburags.lv ARHĪVS

No kārkliem nopin sienu

Kategorijas