Ielai dod Saules vārdu

2014. gada 3. oktobris 00:01

301

Neretā ir iela, kurai vārdu devusi Valentīna Beļūne. Tas notika aptuveni pirms 50 gadiem, kad viņa kopā ar vīru Valdi šajā ielā uzcēla pirmo māju. No tām dienām paskrējuši vēl 30 gadi, un šis oktobris atnācis ar viņas skaisto 80. jubileju.
Imanta Kaziļuna
teksts un foto
Tēvs — prasmīgs galdnieks
Jubilāres vecāki, kā vairumam Sēlijā, ir ienācēji no Latgales. Tēvs bija lielisks sava aroda meistars — galdnieks. Viņa prasmīgās rokas palīdzēja izskolot gan Valentīnu, gan ģimenē jaunākos bērnus — brāli Ādolfu un māsu Ritu. Arī sev un vēlāk bērniem viņš darināja pūra mēbeles. Valentīnas mātei padevās rokdarbi, un vēlāk arī meita aizrāvās ar izšūšanu. Skapja plauktos vēl var atrast daudzus jaunības dienu darinājumus.
Jubilāre dzimusi un augusi Viesītes novadā, Klauces pusē.
“Slikti nedzīvojām, bijām pārtikuši. Gāju arī ganos, pēc pamatskolas drīz vien darbu ierādīja mašīnu — traktoru stacijā (MTS) Viesītē. Tur arī iepazinos ar dzelzceļa mašīnistu Valdi,” stāsta Valentīna.
Kredītam atdod visu algu
Toreiz cilvēks ar “gaišu” galvu pat bez augstskolu izglītības varēja ātri atrast darbu, un Valentīnai MTS piedāvāja sekretāres vietu. Nācās apgūt vietējās telefona centrāles darbību un nodrošināt sakarus starp kantori un brigādēm. Jaunajai meitenei uzticēja arī algu aprēķināšanu kolhoza strādniekiem. Sagaidījusi pilngadību, 21 gada vecumu, Valentīna ar Valdi rīkoja kāzas. Vēl pēc diviem gadiem viņi pārcēlās uz Neretu. Pagāja vēl daži gadi, līdz kolhozs piešķīra kredītu jaunas mājas celtniecībai. Arī tolaik kredīta summa nebija maza, un, lai to atmaksātu, Valentīnai vēl daudzus gadus par to nācās atdot vai visu algu.
Vēlāk līdzās māju uzcēla arī kaimiņi Gavari. Ielu, uz kuras slējās pirmās mājas, Valentīna izvēlējās nosaukt Saules vārdā. “Lai visu mūžu mums spīdētu saulīte. Vēlāk šo vārdu izvēlējās dēls zemnieku saimniecībai un mazdēls sporta klubam,” stāsta jubilāre.
Kopā ar kaimiņiem un radiem svinēti Jāņi, braukts ekskursijās kravas mašīnas kulbā. Izbraukāta Lietuva un naktīs starp Pandeļiem un Suvainišķiem braukts vēžot. Beļūniem un jubilāres māsas ģimenei bija pa motociklam ar blakusvāģi. Bērnus sasēdināja kulbās, mammas aiz tētiem, līdzi ņēma dilles un lielo katlu. Vēlāk upes malā kūra ugunskuru, un šos brīžus patīkami atcerēties, lai arī pagājuši daudzi gadu desmiti.
Prāvs mazbērnu un mazmazbērnu pulciņš
Valentīna, izauklējusi divus bērnus, mājās vairs negribēja sēdēt, tādēļ pieteicās darbā kolhozā “Draudzība” par saimniecības daļas vadītāju.
Šis laiks atmiņās palicis ar daudzām ekskursijām uz tuvākām un tālākām Padomju Savienības vietām — Uzbekiju, Ukrainu, Lietuvu. Bieži būts arī Maskavā, piedaloties Vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstādēs. Ikdienā Valentīna aktīvi darbojās biedru tiesā un arodbiedrībā. Arī tautas skaitīšanā, kad bija jāsaskaita ne tikai cilvēki, bet arī mājlopi, un nereti vajadzēja nepieskaitīt kādu, lai lopiņš paliktu ģimenes iztikšanai.
Kolhozs “Draudzība” bija pēdējā darbavieta līdz pirmajai pensijas dienai. Sievietes pelnītā atpūtā tolaik devās no 55 gadiem. Tajā pašā gadā pensionējās arī vīrs, un abi ikdienu varēja veltīt, palīdzot bērniem auklēt jauno Beļūnu paaudzi. Šodien viņu jau ir prāvs pulciņš — seši mazbērni un trīs mazmazbērni. Kopā ar radiem un tuvākajiem draugiem, kuri varēja ierasties, nosvinēta jubileja, un Valentīnas ikdiena turpinās, domājot par ziemu, kurinot krāsnis un gaidot ciemos radiņus. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ielai dod Saules vārdu

Kategorijas