Negribu un neēdu!

2014. gada 30. septembris 10:55

282

Kas šodien bija pusdienās? Nekā garšīga! — šādi dialogi bieži risinās ģimenēs, kurās ir kāds skolēns. Skolas pusdienas allaž bijis diskutējams jautājums, jo tajā iesaistītas dažādas puses — skolēni, viņu vecāki, pārtikas ražotāji un mediķi. Visi grib, lai izglītības iestādēs varētu garšīgi un veselīgi paēst, tikai izpratne par to šo grupu pārstāvjiem mēdz atšķirties.

Skolas pusdienas ik pa brīdim nonāk Veselības ministrijas un līdz ar to sabiedrības uzmanības lokā. Ministrija jau “cīnījusies” par katru liekā sāls gramu un citu produktu, kas ilgtermiņā bojā cilvēka veselību, samazināšanu vai izskaušanu no skolēnu ēdienkartes. Tagad Veselības ministrija izstrādājusi noteikumu projektu, kas turpmāk noteiks, kādus produktus drīkst pārdot skolas telpās iekārtotajās kafejnīcās. To varētu ieviest no nākamā mācību gada. Tie paredz, ka skolu kafejnīcās smalkmaizītes vairs pārdot nevarēs. Būs atļauts pārdot vien augļus, ogas un dārzeņus, negrauzdētus riekstus bez sāls un cukura, piena produktus ar ierobežotu tauku un cukura daudzumu, ūdeni, sulas, tēju un kafiju bez pārtikas piedevām, melno šokolādi, kurā kakao nav mazāks par 43 procentiem, kā arī sausiņus, barankas un dažas sausmaizītes ar ļoti ierobežotu cukura daudzumu.

Argumentēts ir ministrijas pārstāvju skaidrojums, ka tas ir paradokss — stundā bērniem māca, kas ir veselīgs sabalansēts uzturs, bet, izejot no klases, viņiem piedāvā neveselīgos našķus. Skolās, kur darbojas mazās kafejnīcas, tas varētu nozīmēt pat biznesa bankrotu, jo tieši neveselīgie našķi tajās ir vispirktākā prece.

Uzņēmēji ir skeptiski — ja bērns skolas kafejnīcā nevarēs nopirkt vēlamo, darīs to tuvējā veikalā. Šāds apgalvojums gan kalpojis kā arguments pirms visām izmaiņām, kad valstī mēģināts ierobežot kāda produkta tirdzniecību vai lietošanu. Tomēr, ja vēlamies kaut ko mainīt, ir jārīkojas, lai ieguvēji būtu ne tikai saujiņa uzņēmēju, bet lielākā sabiedrības daļa. Līdzšinējā pieredze gan liecina, ka konkrētu produktu aizliegums nedod lielu rezultātu. Pirmkārt, ražotāji iemācās noteikumus apiet, otrkārt, ne jau visu veselīgo, ko ceļam galdā, bērni apēd. Ikdienā pusdienot iznācis gan nelielā lauku skolā, kur ēdienkarte nav tik daudzveidīga, gan pilsētas izglītības iestādēs, kur salīdzinoši lēti piedāvā izvēlēties ļoti dažādus ēdienus. Varu secināt vienu — cel skolēnam galdā, ko gribi, bet, ja viņš negribēs, neēdīs. Ja ir iespēja aiziet uz veikalu vai tuvumā esošo kafejnīcu, vienu daļu skolas ēdnīcā nesastapt. To nemainīs jauni noteikumi, bet tikai veiksmīga skolas un vecāku sadarbība.

Staburags.lv ARHĪVS

Negribu un neēdu!

Kategorijas