No dzīvesprieka līdz pagurumam

2014. gada 30. septembris 00:01

182

Kalendārs vēstī, ka rīt ir Starptautiskā veco ļaužu diena. Nekur gan nav rakstīts, no cik gadiem cilvēks jāuzskata par vecu, tāpēc iztaujāju tos, kuriem ir vairāk nekā 60 gadu. “Ko darāt? Kā jūtaties? Ko domājat? Kas jauns?” jautāju viņiem.

Biruta Baloga,
67 gadi
— Es jūtos ļoti labi. Esmu aktīva dzīvesveida piekritēja un domāju, ka dzīve ir skaista. Darbojos Kokneses senioru kopā “Pīlādzītis”. Nesen bijām ekskursijā Olainē. Tur nu gan bija, ko redzēt! Iedomājieties, tur ir parks, kurā brīvdabā izvietoti trenažieri un jebkurš bez maksas tos var izmantot. Un kāda estrāde! Divstāvīga, ar 560 vietām. Bet pats labākais — tajā visi koncerti senioriem notiek bez maksas. 12. novembrī jau esmu pieteikusies braucienam uz Latgales vēstniecību “GORS”.
Veselības ziņā gan nekādu uzlabojumu nav — esmu redzes invalīde un arvien sliktāk redzu, toties orientācijas spēju neesmu zaudējusi. Mokos arī ar diabētu. Ar atmiņu gan pēdējā laikā tā jocīgi — atceros to, kas notika pirms daudziem gadiem, bet, vai tikko izdzēru tableti, neatceros.
Es par savu pensijas lielumu nesūdzos, tas mani apmierina. Pensijā aizgāju izdevīgā laikā, turklāt tobrīd strādāju divos darbos. Ja vēl ziemā nevajadzētu vairāk kā pusi no pensijas atdot par komunālajiem pakalpojumiem, vispār nebūtu nekādu problēmu.
Taču domāju, ka par invalīdiem mūsu valstī gan ir maza rūpe. Kā lai izdzīvo invalīds no bērnības, kurš saņem 90 eiro? Labi, ja blakus ir tuvinieki, bet, ja viņš paliek viens, ko tad?
Jānis Vasarietis,
92 gadi
— Katru vakaru pa savai modei noskaitu pātarus par saviem draugiem, paziņām un, protams, neaizmirstu arī sevi. Pakratu arī Dieviņam ar pirkstu. Ja atklāti, dzīve mani ir nokausējusi fiziski, garīgi gan ne. Drīzumā manā dzīvē gaidāmi jaunumi — pēc pāris mēnešiem iznāks grāmata par mani. Autoru pagaidām neatklāšu. Nesen mazmeita man bija atvedusi grāmatu vācu valodā “Īss ievads korānā”. To izlasījis, secināju, ka islāmticība man šķiet pieņemamāka nekā kristietība. Es ticu Dievam, bet ne tādā interpretācijā kā kristietībā, kur Viņš ir kā persona. Attiecībā uz slimībām, manuprāt, daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka — kā viņš tās uztver. Manā dzīvē sliktākais ir tas, ka nespēju vairs saredzēt skaistas meitenes un sajūsmināties par garšīgu ēdienu.
Vasilijs,
73 gadi
— Kā man iet? Ļoti labi. Strādāju kā turks. Pagājušonedēļ apgriezu krūmus, ar izkapti nopļāvu zāli vietās, kur nevarēja piekļūt ar trimmeri. Domāju, ka viss labākais man vēl priekšā.
Runājot par gaidāmajām vēlēšanām, “raudiens” nāk. Iedomājieties, no vairāk nekā 1000 labākajiem un gudrākajiem darbu Saeimā dabūs tikai 100! Kāds politiķis teica, ka politika ir netīrs darbs. Žēl man viņu, “nabadziņu”, ka visiem netiks tas “netīrais” darbs. Ha, ha!
Vija,
76 gadi
— Negribu ne runāt, ne domāt. Man viss ir līdz vienai vietai. Kas jau neslimo, tam nekas. Es tikko atgriezos no slimnīcas. Esmu otrās grupas invalīde. Izrakstā man norādīts 16 diagnožu. Jādzer zāles, daždien pat 17 tablešu, pēc mēneša atkal uz slimnīcu. Vietējā sociālajā nodaļā pēc ārstu ieteikuma prasīju sev aprūpētāju, bet man atteica. Tas būtu pret noteikumiem, jo es, lūk, staigājot. Lai meklēju un maksāju aprūpētājai pati. Bet ar kādām pūlēm man izdodas staigāt, nevienu jau tas neinteresē. Vai tiešām palīdzība man pienāktos tikai tad, kad būtu jāmaina “pamperi”? Arī pabalsti par komunālajiem pakalpojumiem nepienākas, jo skaitos teju vai miljonāre — saņemu 182 eiro. Ja būtu 179, tad gan būtu pabalsts. Domāju, ka tomēr jau vajadzēja ņemt vērā katra cilvēka dzīves apstākļus. Man dažkārt saka: “Jums ir bērni!” Bet ko tas dod, ja viņi nedzīvo klāt un paši sitas kā pliki pa nātrēm. Ne jau visi var strādāt dažādās padomēs, kur par parakstu vien nober tūkstošus. Bērni jau tā rūpējas par mani, cik var, bet viņiem arī ir savas problēmas. Es uzskatu, ka mūsu valstij nerūp veci cilvēki, kur nu vēl slimi, viņi ir kā nasta. Viņiem dažu eiro žēl, bet vēlēšanu kampaņām izgrūž tūkstošus... ◆

Staburags.lv ARHĪVS

No dzīvesprieka līdz pagurumam

Kategorijas