Par dzīvi nesūdzas un palīdz citiem cilvēkiem

2014. gada 26. septembris 00:01

649

Par dzīvi nesūdzas un palīdz citiem cilvēkiem

Daudzevietis Andris Bērziņš ir vispusīgi aktīvs — kopš deviņdesmito gadu vidus iesaistījies Zemessardzē, vairākus gadus darbojas labdarības organizācijā “Sarkanais Krusts” un kopš pagājušā gada nogales ir nesen izveidotā Daudzevas amatierteātra dalībnieks. Pašdarbības sezona atsākusies, un Andris ticis pie detektīva lomas, iepriekšējā iestudējumā viņš spēlēja policistu.
Līga Patmalniece
Ar skaistumu vien par maz
— Policista, detektīva loma — vai kāda no šīm profesijām jūs kādreiz ir saistījusi?
— Ne gluži, lai gan bērnībā gribēju kļūt par lidotāju. Tā vietā pēc pamatskolas beigšanas devos mācīties par traktoristu Saukas tehnikumā. Manuprāt, tā savulaik bija viena no labākajām skolām Latvijā, diemžēl tagad slēgta.
— Esat lauku cilvēks?
— Jā, tāpēc daba, mežs tuvs un mīļš kopš bērnības. Mūsu mājas bija tiešām dziļos laukos, meža ielokā, vairākus kilometrus no lielā ceļa. Tāds neliels ciems, kādas deviņas mājas, tagad apdzīvotas tikai divas. Mana dzimtā māja “Zemnieki” tukša, brūk kopā. Viena māsa dzīvo Viesītes centrā, otra — Jēkabpilī. Es arī negribēju tur iet, apkārtnē darba nav. Skaisti ir, bet pavasarī un rudenī dubļi līdz kaklam. Tad ar skaistumu vien ir par maz. Nebrīnos, ka ciematiņš tagad tukšs, jo tuvākā apdzīvotā vieta — Elkšņi — ir tālu. Es savulaik līdz pamatskolai mēroju deviņus kilometrus — līdz lielceļam aptuveni trīs kilometrus kājām, pēc tam sešus autobusā. Mācoties mazākajās klasēs, ziemas spelgoņā paliku internātā. Vecākajās klasēs ziemā uz skolu nereti slēpoju, piedalījos sacensībās. Nopietnāk sportot neiznāca, jo, krītot no motocikla, salauzu roku.
No dzimtās mājas atved laktu
— Joprojām braucat ar moci?
— Nu jau gadus desmit tikai pie auto stūres, taču 16 gadu vecumā nokārtoju motocikla tiesības, piedalījos arī sacensībās. Tēvs ar moci brauca, laikam jau no viņa tā patika, bet vispār tēvs bija kalējs. Pie mājas smēdē kala sev, apkārtējiem, ja bija kāda vajadzība, arī kolhozam. Man bija jāprot viss, ko tēvs prata, iemācījos kalt, kubulus izgatavot. Kādreiz, kamēr zirgus vairāk izmantoja saimniekojot, kalšanas darbu bija daudz, arī es vienu zirgu esmu apkalis. Smēde pie dzimtās mājas stāvēja vēl ilgi, tagad par tiem laikiem man mājās atgādina lakta. To esmu atvedis uz Daudzevu.
— Izklausās, ka bijāt rātns un čakls bērns.
— Vecāki darbos bija aizņemti, un mani uzraudzīja māsas — astoņus gadus par mani vecākas dvīnes. Nekāds paklausīgais nebiju, savaldīt mani bija grūti, arī skolā, lai gan mācījos labi, blēņas darīju. Vienreiz, kad vienai no māsām atriebos un ar nazi iešņāpu pirkstā, no mātes dabūju pamatīgu sutu. Pērienu kā “atalgojumu” blēņām saņēmu šad un tad. Savus trīs bērnus gan neesmu pēris, un viņi izauguši par kārtīgiem cilvēkiem. Domāju, ka bērnus parāt vajag, bet īpaši ar žagaru sutināt gan ne.
Palīdz aizmirstajiem
— Kad iesaistījāties labdarības organizācijā “Sarkanais Krusts”?
— “Sarkanajā Krustā” darbojos kādus trīs gadus, bet pirms tam jau tāpat palīdzēju cilvēkiem. Ne tikai humāno palīdzību dalām, palīdzam vientuļajiem pensionāriem, ja vajag kaut ko atvest, sagādāt. Sociālās aprūpes un krīzes centram “Vīgante” sarūpējām gultasveļu, Jaunjelgavas meitenes centra iemītniekiem ada zeķes. Saziedoto apģērbu, ko nepaņem, pāršuj nelielos paklājiņos, tos sūtām uz Ogres dzīvnieku patversmi. Jaunjelgavā un novada pagasta centros ir izveidots punkts, kur cilvēki var atnest apģērbu un atstāt, tad tie, kuriem nepieciešams, nāk un ņem vajadzīgo. Daudzevā mums ir noliktava, kurā glabājas lietas, kas būtu noderīgas krīzes situācijā.
— Novadā daudziem nepieciešama palīdzība?
— Skaits paliels, aptuveni lēšot, kāds tūkstotis būs. Pārsvarā tie ir veci vientuļi cilvēki, taču daļai no viņiem ir bērni, kuri nebrauc ciemos, nepalīdz. Aizmirusuši savus vecākus. Laukos īpaši grūti ir pirmspensijas vecuma bezdarbniekiem, ienākumu nav, darbu atrast grūti. Tagad līdz februārim pārtikas paku nav, cilvēki jau ļoti prasa.
Dienests norūda raksturu
— Jūs darbojaties arī Zemessardzē.
— Zemessardzē esmu kopš 1995. gada. Gads vēl palicis, tad pensijā. Sākumā jau bija interesanti — kā puikām mežā kariņu paspēlēt mācībās. Tad pats biju vada komandieris un lielāka atbildība, tagad esmu vada seržants, rūpējos par sagādi. Zemessardzes pirmsākumos gaisotne bija citāda, toreiz bija interesantāk, cilvēki bija atvērtāki, atraktīvāki, aizrautīgāki. Tagad daļa no vecajiem projām, citi aizsaulē. Nāk jaunie, vienā otrā jūtams patriotisms. Kāds nāk, lai vienkāršāk dabūtu darbu apsardzē. Kādreiz Daudzeses skolā “dresēju” jaunsargus, šobrīd kustība tur apsīkusi. Nav viegli ar padsmitniekiem tikt galā. Kādus trīs gadus mēģinājām, jāiemācās jau daudz: ierindas stāja, soļot, pagriezties. Pa mežu skrējām, slēpņus taisījām, rakām ierakumus, rīkojām dažādas sacensības. Tās jau bērniem interesē, bet līdz tam, ieguldot darbu, ir jātiek, un, lai visu apgūtu, vajag pacietību.
— Kā vērtējat zemessargu profesionālo, emocionālo un fizisko sagatavotību?
— Vienkārši sakot, no visiem simt ar kādiem 50%, ir vēl krietni jāstrādā. Šogad biju vienās mācībās un varu teikt, ka jāmācās vēl daudz. It kā sīkumi, tomēr tie veido rezultātu.
— Varbūt Latvijā vajadzētu
ieviest obligāto militāro dienestu?
— Par ļaunu tas noteikti nebūtu, palīdzētu jauniešiem disciplinēties, iegūt labu stāju, norūdītu raksturu. Man pašam bija interesants dienesta laiks. Trīs gadus ziemu neredzēju, dienesta laiks pagāja Melnajā jūrā uz kuģa. Izšūpoja pamatīgi. Vēlāk grūti krastā izkāpt, pierast pie sajūtas, ka nešūpo, ka ir stabils pamats zem kājām. Pašā sākumā bija savādi — esi ierobežots, nekur nevari aiziet un apkārt viļņojas jūra. Pabijām Turcijā, Sīrijā, Āfrikā, Gvinejā, tur divas dienas piestājām krastā. Neko īpaši nevarējām aplūkot, tomēr izjust un redzēt eksotisko ikdienu gan.
Mēģinājumi labai omai
— Jūsu sabiedriskās aktivitātes gan Zemessardzē, gan labdarības organizācijā aizņem daudz laika, tomēr iesaistījāties amatierteātrī.
— It kā jau paņem laiku, tomēr man ļoti patīk. Mēģinājumi sagādā labu omu, ir lieliska atslodze no ikdienas problēmām. Mani uzrunāja saieta nama vadītāja Rudīte Nāzare. Teicu, ka atnākšu, ja nebūs daudz teksta jāmācās no galvas. Pagājušo svētdien bija izrāde Daudzevā un Sērenē. Pašu pagastā spēlējot, rokas trīcēja. Katrā ziņā labāk zālē neskatīties, citādi teksts no galvas “izkūp”, sākas lampu drudzis, un cauri. Mēģinājumos arī pablēņojamies, kārtīgi izsmejamies. Esam trīs vīri un septiņas dāmas, un jautrības mums netrūkst. Pagājušajā sezonā iestudējam “Čaukstenes”, tagad “Divkauju”.
Ogas vāc abām rokām
— Ko šobrīd darāt?
— Strādāju Aizkrauklē uzņēmumā “AKZ”, esmu katlumājas operators. Bet ilgus gadus esmu aizvadījis uz dzelzceļa. Uzreiz pēc militārā dienesta strādāju par meistaru Pļaviņās. Uzraudzīju staciju posmus, tolaik tā bija samērā prestiža darbavieta.
— Kā nokļuvāt Daudzevā?
— Ieprecējos. Tas gan man izdevās ar otro reizi. Dzīvojam ciematā privātmājā, kādreiz bija arī saimniecība — govis, cūkas, aitas. Taču visu likvidējām 2001. gadā, kad sieva Anita aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Jaunākā meita Linda vēl mācījās pamatskolā. Anita pirmajā reizē ārzemēs nostrādāja aptuveni septiņus mēnešus, pēc tam vēl divreiz brauca, līdz atrada darbu tepat Latvijā. Kādu laiku darbs bija, tagad atkal nav. Taču mēs piepelnāmies, kā var, vasarā, ja ir ogas, tad ogojam, sēnes lasām. Vienā sēņošanas reizē abi četrpadsmit spaiņu baraviku piegriezām. “Ieziemojām” — samarinējām, sacepām un sasaldējām. Smējāmies, ka ziemā būs jāpārtiek no kartupeļiem ar sēnēm, sēņu zupas un sēņu kotletēm. Taču visvairāk man patīk ogot.
— Šogad ogu esot maz...
— Maz gan, bet sev savākt šo to var. Bijām purvā, dzērveņu ļoti maz, tomēr divus spaiņus pielasījām. Ogošana man “asinīs” kopš agras bērnības. Interesanti, ka mums ģimenē ogas lasīja vīrieši. Mēs ar tēvabrāli, mans bračka, pa mežu vien dzīvojām. Sieviešus ar klūgu nevarēja dabūt ogās, ja nu uz purvu dzērvenēs. Kādreiz vēl braucām uz Teiču purvu, tad sievas teica: brāļus kombainierus ka palaid purvā, nekas nepaliek. Mēs dzērvenes abām rokām vācam. Sieva pamazām arī iemācījās. Mežs man patīk ne tikai tāpēc. Tikai mežā var pa īstam atpūsties, gūt mieru un aizmirst visas raizes. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Par dzīvi nesūdzas un palīdz citiem cilvēkiem

Kategorijas