Viss, kam ir stūre, problēmas nesagādā

2014. gada 26. septembris 00:01

465

Sunākstietim Aivaram Baltrunam svētdien apritēs sešdesmit gadu. Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, jubilārs secina, ka nav, par ko žēloties. Ikdiena mierīgi rit dzimtajā pusē, bet, kavējoties atmiņās, atklājas, ka pieredzēts ir daudz.

Namdara arods ir labs
Aivars Baltruns dzimis un audzis Sunākstē. Kā pats saka, pazudis vien uz 20 gadiem, tad atgriezies dzimtajās mājās. Sunākste laika gaitā mainījusies, augusi, bet apzināti doties prom nekad nav domājis. Te viss tik pierasts un mīļš. Mācījies Sunākstes astoņgadīgajā skolā, tagadējā pamatskolā, kur šobrīd strādā par autobusa vadītāju. Profesiju apgūt devies uz Ogres 32. pilsētas profesionāli tehnisko skolu un izmācījies par namdari. Jubilārs gan vēlējies kļūt par plaša profila mehanizatoru. “Tajā grupā netiku, un nebija, kur sprukt! Bet namdara arods ir labs, daudz jauna iemācījos,” stāsta sunākstietis. Pēc skolas norīkots darbā Rīgā, kur aizvadīti nepilni divi gadi. Roka pielikta pie ķīmiskās rūpnīcas celtniecības, bet, pēdējo reizi esot tajā pusē, Aivars konstatējis, ka būve pārtapusi par noliktavas telpām.
Jālido 12 stundu
“Ar lidmašīnu vajadzēja lidot 12 stundu, lai nokļūtu mājās,” tā par diviem gadiem dienestā, kas pavadīti Kazahijā, iesāk Aivars. Šis laiks nav bijis smags, bet ietekmējis veselību. Tikai vēlāk, pārmaiņu laikos, Aivars uzzinājis, ka pilsēta, kurā dienējis, bija viena no bīstamākajām radiācijas ziņā — netālu no atompoligona. Pēc dienesta atgriezies mājās, strādājis kolhozā un apņēmis sievu Dzintru. Pēc pāris gadiem ģimene kļuva kuplāka — piedzima dēls, kurš nu jau pieaudzis un strādā ārzemēs. 17 gadi aizvadīti, dzīvojot Aizkrauklē un strādājot Starpkolhozu celtniecības organizācijā. Ceļot mājas un fermas, izbraukāts viss toreizējais rajons. Lai gan ceļošana sunākstieti neaizrauj, ar darba kolēģiem braucot ekskursijās, redzēta Kijeva, Odesa, Kišiņeva un citas vietas. Trīs gadus bijis arī amatu mācības skolotājs, līdz beidzot nokļuvis darbā, kurā jūtas patiesi labi — pie skolas autobusa stūres.
Sēnes aug
ap māju
Baltruna kungam transportlīdzekļi nav sveši. Pirmās iemaņas ar tehniku guvis, skolas laikā stūrējot kolhoza traktoru TT20. Jaunības dienās braucis arī ar motociklu, bet šī aizraušanās pārgājusi. Sunākstietim bijušas trīs vieglās automašīnas, bet laikā gaitā divas norakstījis, trešo pārdevis. Lai gan sava braucamā Aivara kungam šobrīd vairs nav, viņš ikdienā daudz laika pavada uz “riteņiem”. “Sēdēt pie stūres nav apnicis, bet, kad dodos kājas izlocīt, apkārtējie brīnās, ko kājām staigāju,” smej jubilārs. Vaicāts, vai nav apnicīgi vēlreiz un vēlreiz mērot vienu un to pašu ceļa posmu, vadot skolas autobusu, Aivars atzīst: “Vairākkārt braucot vienā maršrutā, nav apnicīgi, kļūst tikai vieglāk braukt. Nav vēlmes uz savu galvu kur skriet, man pasaka, kur braukt, izpētu ceļu un dodos.”
Sunākstietim nav sveši arī lauku darbi. Rūpes un uzmanība nepieciešama govij un vistām. Bet viens no tīkamākajiem Aivara vaļaspriekiem ir sēņošana. Viņam gan nav jādodas dziļi mežā, pietiek apskriet 100 metru rādiusā ap māju, un groziņš pilns!
Vaicāts par jubileju, Baltruna kungs atzīst, ka dzimšanas dienas vērienīgi nesvin, patīk tā klusi un mierīgi pasēdēt. Apaļajā jubilejā sveicēju pulkā būs galvenokārt darba kolēģi, jo cik tad to radu palicis. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Viss, kam ir stūre, problēmas nesagādā

Kategorijas