Transilvānija no citas puses

2014. gada 19. septembris 00:01

290

Ināra Sudare

(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. septembra numurā.)
Viens ciemats —
dažādi nosaukumi
Neviena pieczvaigžņu viesnīca nespēj sniegt tādu priekšstatu par valsti kā saziņa ar vietējiem iedzīvotājiem. Mēs dzīvojām vietējo iedzīvotāju mājā. Piemēram, Varsagas ciematā mājastēvs bija skolas direktors.
Stāstot par skolas problēmām, viņš uzsvēra, ka viena no aktuālākajām ir valodu problēma. Un kā nu ne? Transilvānija, kas tulkojumā nozīmē “zeme aiz mežiem”, ir tikai ģeogrāfiska teritorija. Kari ne vienā vien valstī ir ievilkuši robežas, kuras ir tikai zemē, bet ne cilvēku sirdīs. Līdz pievienošanai Rumānijai, un nu arī Eiropas Savienībai, pēc Pirmā pasaules kara Transilvānijas vēsture bijusi cieši saistīta ar Ungārijas vēsturi. Apliecinājums tam ir vēl arvien liels ungāru valodā runājošo skaits, kā arī kultūrvēsturiskais šīs valsts mantojums, kas te tiek glabāts un cieņā celts. Tautību mikslis Transilvānijā jau bijis tālā senatnē. Interesanti, ka rumāņu tautai te nekad nav bijis lielas teikšanas. Jau 1483. gadā ungāri, sēkeļi un sakši noslēguši līgumu “Unio Trio Nationum”, kas nostiprināja šo tautu noteicošo situāciju Transilvānijā. Pašreizējā Rumānijā, Transilvānijas teritorijā, līdz 1848. gada revolūcijai rumāņu tautai nav bijušas nekādas tiesības vai brīvības. Tagad skolā mācības rit ungāru valodā, bet daži priekšmeti mācīti arī rumāņu valodā. To, ka te abas valodas cieši savijušās, liecina arī ciematiņa nosaukums, kas abās valodās skan ļoti atšķirīgi. Piemēram, Rimetjas ciematu ungāru valodā dēvē par Torocko.
Saullēkts —
divas reizes
Ciemata izcelsme saistīta ar dižciltīgu ungāru Torocko ģimenes vārdu 13. gadsimtā. Par atbalstu Ungārijas karalim Torocko apkaimes zemes ierādītas sēkeļiem, kas apmetušies te dzīvot, un kā nesatricināms apliecinājums viņu tiesībām uz šo zemi pāri ciematam slejas majestātiskā Sēkeļu klints. Kāpiens gan tajā bija stāvs, kas pie beigām pārvērtās pamatīgā akmeņainā ceļā un ne visiem bija pa spēkam. Turklāt pa kājām gadījās arī ērkšķaini augi, tā ka daži tūristi atgriezās pamatīgi saskrambāti. Taču mūsu pūles nebija veltas — no klints pavērās brīnišķīgs skats uz ciematu. Kāpumu interesantāku vērsa neparedzēta fotopauze — liels aitu ganāmpulks ar skaļi klaigājošu ganu un gudru suni, kas no saules slēpās siena gubas ēnā.
Ciematā mēs varējam vērot brīnumu, ko citur neesam piedzīvojuši: virs klints saulīte katru rītu aust divas reizes — vispirms to var redzēt pirms klints, pēc laika — virs klints.
Nogurušiem cilvēkiem dzīve šai ciematiņā īsta paradīze. Dzīves ritms viņiem tāds mierīgs, sakārtots un ļoti gaišs. Mājas, kurās pārnakšņojām, gan mazliet atgādināja krāšņus muzejus — vietējā etnogrāfija redzama vai uz katras lietas. Grezni skapīši ar tradicionāliem tulpīšu rakstiem, izšuvumi krustdūrienā un klājdūrienā, sienas gleznojumi.
Vārti — bagātības vizītkarte
Sēkeļu ciematos viena no raksturīgākajām pazīmēm ir vārti.
Kādi tik tie bija — koši un mazāk koši, lielāki un mazāki, veci un jauni, bet obligāti — ar koka lubiņu jumtu. Tēlaini runājot, vārti bija katra saimnieka bagātības vizītkarte. Tiem bija divas ieejas: mazākā — ikdienas soli darot, lielākā — lai zirgs ar siena vezumu var tikt. Cieņā te ir baloži — tiem pat ir izbūvētas īpašas lūkas. Kāds ticējums vēstot — ja vārtos baloži apmetušies, tad svētīta ir šī sēta un tās ļaudis. Savukārt vārtu rotājumi — ziedu raksti, saule, mēness un citi elementi — simboliski kalpo aizsardzībai pret visu ļauno. Katrs, kas pa šiem vārtiem ienākot, ir Dieva svētīts un ar godu uzņemams — ir arī šāds ticējums. Mēs patiešām tādi jutāmies, un mūsu dažu dienu nakšņošana mājās, kuras gan vairāk atgādināja etnogrāfiskā muzeja telpas, bija neaizmirstams piedzīvojums.
Dominējošais izejmateriāls māju celtniecībai ir koks. Tās ir gan apmestas ar javu, gan nokrāsotas vai nobalsinātas baltas. Ļoti populārs jumta segums ir dakstiņi. Jumti lielākoties asimetriski — viens gals slīps, otrs — taisns.
Tā kā mēs jau iepriekš zinājām, ka dzīvosim pie vietējiem iedzīvotājiem, bijām sagādājuši arī ciemkukuli, kas simbolizētu Latviju. Vieni no mūsu ceļabiedriem dzīvoja pie gados pavecas tantiņas. Viņi saimniecei uzdāvināja Rīgas melno balzamu. Večiņa teica, ka tieši tādu pašu esot atveduši ekskursanti no iepriekšējās latviešu grupas, tik viņa nezinot, kā tās zālītes īsti jālieto — jāierīvē vai jādzer.
Vampīrs — rakstnieka fantāzijas auglis
Segešvāra — grāfa Drakulas — Tepeša dzimtā pilsēta. Šāds pieteikums vienam no ekskursijas objektiem bija ierakstīts mūsu programmā. Tie, kuri bija cerējuši dzirdēt stāstu par vampīru, protams, jutās vīlušies. Izrādās, tas ir tikai īru rakstnieka Brema Stokera iztēles auglis, piedēvēts konkrētai vēsturiskai personai. 1879. gadā viņš izdeva gotisko šausmu romānu “Drakula” un pirmais šo vārdu saistīja ar vampīrismu. Viņa ro-
mānā grāfs Drakula ir gadsimtiem vecs vampīrs no Transilvānijas, burvis un aristokrāts. Patiesībā Vlads Drakuls bija firsts, Vahabijas kņazs. Viņa tēvs bija Pūķu (Drako) bruņinieku ordeņa mestrs, tāpēc viņa dēlēns iesaukts par pūķa dēlu — Drakulu. ◆
(Turpmāk vēl.)

Vietējiem transilvāniešiem gan rakstnieka mīts ir kā zelta teļš: viņi to izmanto komerciāli tūristu “slaukšanai” — pilsētā bija pilns suvenīru pārdevējiem, kuru piedāvājumā tirgoja visneiedomājamākās lietas, kas bija apdarinātas vai nu ar vampīriem, vai grāfa īsto ģīmetni, tajā skaitā arī vīna pudeles.

Staburags.lv ARHĪVS

Transilvānija no citas puses

Kategorijas