Stacijas ēka, kolhoza kantoris un klusums...

2014. gada 19. septembris 00:01

Bijusī kolhoza “Draudzība” kantora ēka, kuras priekšā padomju gados lepni gozējās Ļeņina piemineklis, mūsdienās kļuvusi par privātīpašumu. Ejot tai garām, nevar teikt, ka tā ir pilnībā pamesta, tomēr pēdējos gados tā stāv tukša un vientuļa. Pirms vairākiem gadiem, kad Neretas pagasta pārvaldei radās nesaskaņas ar autobusu stacijas īpašniekiem, to “pārcēla” uz šejieni. Kantora ēkā pasažieri varēja gaidīt sabiedrisko transportu telpā un siltumā, nevis zem klajas debess.

Grūti iedomāties, ka apmēram pirms simts gadiem tā bija vieta, kur dzīvība kūsāja, jo te bija šaursliežu dzelzceļa stacijas ēka. Tā celta 1926. gadā un bija balta mūra celtne, vienstāvīga, ar stāvu dakstiņu jumtu. Ieejas vienas durvis bija no vilciena sliežu puses, otras — no sētas puses. Ēkas labajā pusē bija stacijas priekšnieka dzīvoklis, kreisajā pusē — maza kases un uzgaidāmā telpa. Pēc Otrā pasaules kara, piecdesmitajos gados, ēkai uzbūvēja otro stāvu, un tā pārtapa par kolhoza kantori, jo 1952. gadā dzelzceļš pārstāja darboties.
Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas vēstures skolotājai Lijai Saldoverei ir daudz stāstu, faktu un atmiņu par to laiku. No mazbānīša laikiem Neretā saglabājušās arī vairākas stacijas palīgēkas. Skolotājas Saldoveres savāktie materiāli par mazbānīti Neretā vēsta, ka Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada vasarā, vācu armija, straujā skrējienā ieņēmusi visu Kurzemi, atdūrās Daugavas kreisajā krastā un sāka rīkoties kā īsts “saimnieks”. Lai vērienīgāk izmantotu sēļu puses lielās mežu bagātības un to visu lētāk un ērtāk pārsūtītu uz savu Vāczemi, vācieši atzina, ka labākais transportēšanas veids viņiem būs pa šaursliežu dzelzceļu, kas savienotu Augšzemes lielākos centrus ar platsliežu dzelzceļu. Tā vienā steigā jau 1915. — 1916. gadā bija tapis visšaurāko sliežu ceļš (600 milimetru) ar visšaurākajiem vāģīšiem un platformiņām, savienojot Jēkabpili, Aknīsti, Viesīti, Neretu un Daudzevu.
Pēc kara mazbānītis ar dažiem vāģīšiem, platformiņām mežmateriālu vešanai un pāris lokomotīvīšu bija atstāts. Liela bagātība tā nebija, bet ļaudīm, pēc kara pamazām atgūstoties, kad nekāda cita transporta nebija, arī šis mazbānītis labi noderēja. Pie Krustpils stacijas ar visām mantām varēja tikt pāri Daugavai ar prāmi un tā nokļūt mazbānīša stacijā Jēkabpilī. Bet no turienes tālāk līdz Neretai, Viesītei, Aknīstei un Daudzevai. Starp šīm lielajām apdzīvotajām vietām bija arī dažas nelielas pieturas vietas.
Pasažieru vāģīši bija mazi, pelēki, nekrāsoti. Iekšā gar abām sienām, no durvīm līdz durvīm, bija gari soli. Vāģītī iekļūt varēja, vispirms uzkāpjot uz gala platformas, katrā vāģa galā bija durvis. Pie vienām durvīm uz neliela atbalsta laukumiņa stāvēja maza apaļa čuguna krāsniņa ar skārda skurstenīti caur vāģīša jumtu. Kurināja ar īsu, sīki saskaldītu malciņu, lai ziemā pasažieriem būtu silti. Dienai satumstot, konduktors ienesa parastu sveci, ko nolika tuvu griestiem uz mazas laktiņas. Bānītis, Viesītē uzņēmis gaitu, vienalga uz kuru pusi, līdz nākamajai pieturai ātrāk par trim stundām nenonāca. Attālums no Viesītes kā uz Jēkabpili, tā Neretu un Daudzevu bija apmēram vienāds: 28 — 30 kilometru. Trīs četras platformiņas ar kokmateriāliem, pāris pasažieru vāģīšu priekšgalā — tāds pirmajos pēckara gados bija ripojošais sastāvs. Lokomotīves vadītājs un konduktors, reizē arī sastāva pavadonis — tāda bija vilciena brigāde.
Pa līdzenumu tāds vilciens brauca, samērā rāmi kratoties un ar mazajiem ritentiņiem sliežu salaidumos mīlīgi piesitot takti. Pret kalnu gan lokomotīve sāka lēni un smagi pūst, reizēm pat noelšoties, un pasažieriem šķita, ka sastāvs tā kā būtu izstiepies garāks. Bet, kad lokomotīve tika kalnā augšā un sāka svērties uz leju, tad svilpe kā sivēns iekviecās un viss sastāvs klabēdams sagrūdās cieši kopā, un sākās jautra un ļodzīga ripošana “no kalniņa lejiņā”. Sēdētājiem bija ko turēties. Vienu otru reizi dažs labs attapās uz grīdas vai arī pretimsēdētāji “sabadījās” ar pierēm, “sabučojās” ar deguniem. Nonākot līdzenākā vietā, ja tur bija upīte, lokomotīve uz tiltiņa apstājās un uzņēma ūdeni. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Stacijas ēka, kolhoza kantoris un klusums...

Kategorijas