Pasaka par paradīzi un elli

2014. gada 19. septembris 00:01

205

Iespējams, jums pazīstamas sajūtas, kad, skatoties, kā kādam veic masāžu, arī pašu pārņem atslābinoša ņirboņa. Kāpēc tā notiek, atbildes uz šo un daudziem citiem jautājumiem meklēju, sarunājoties ar Eduardu Kilgastu. Divas stundas paskrēja kā minūte. Paspējām izrunāt vien pašas “aisbergu virsotnes”, tikai aizskart viņa daudzpusīgo interešu laukus —
astroloģiju, pirtslietas, masāžas.

“Piekasīsies” kaut pie staba
Eduards pirms 12 gadiem no rīdzinieka pārtapa par lāčplēsieti jeb pārcēlās dzīvot uz Ķeguma novada Birzgales pagasta Lāčplēsi. Uz vietu, kur dzimis eposa “Lāčplēsis” autors Andrejs Pumpurs. Secinājis, ka Daugava šejienes zemi un cilvēkus sadalījusi gluži kā smadzeņu puslodes — kreisajā, kas ir radošā, domājošā, un labajā, kas atbild par cilvēka rīcību, ideju realizāciju.
— Kāpēc pārcēlāties no galvaspilsētas uz Birzgales pagastu — vietu meža vidū?
— Tolaik dzīvoju Ogrē. Dzīvē sākās jauns posms. Paziņa ieteica apskatīt šo vietu. Braucām, un pusceļā gribēju griezties atpakaļ. Domāju — kur es braucu, visapkārt meži, kaut kāda nekuriene! Kad to beidzot ieraudzīju, tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Sapratu — man to vajag! Pirms tam biju absolūts praktiķis, nodarbojos ar galdniecību, vadīju uzņēmumu, bet šī vieta man “pateica” priekšā, ko darīt tālāk.
— Ceļš uz Rīgu pamazām piemirstas?
— Divas reizes nedēļā braucu uz prakses vietu Rīgā. Pieņemu cilvēkus procedūrām, konsultēju. Prieks par tiem, kuri uz Birzgales “Mākoņmalām” brauc speciāli, piemēram, no Liepājas, Krāslavas.
— Kas mudināja galdnieku pievērsties astroloģijai?
— Uz šī ceļa mani “uzlika” dēls, kurš, tāpat kā es, reiz bija dzīves krustcelēs. Kad vajadzēja izvēlēties, ko darīt tālāk, bija izmēģināti daudzi varianti, kāds ieteica aiziet pie astrologa. Tas, kā svešs cilvēks precīzi var raksturot mani, “ielīst” manī, bija pārsteigums. Patiesībā šīs lietas mani interesējušas kopš bērnības. Vēl tagad uz skaitļojamās mašīnas stāv arhaiskas horoskopu tabulas, kuras jaunībā izmantoju, lai paskatītos sirdsdāmas atbilstību un šo to citu. Šis tas mantots arī no mātes puses, bet principā katrs latvietis ir nedaudz šamanis. Pēc horoskopu kartes mans Marss ir Jaunavas zīmē. Tas nozīmē, ka varu “piekasīties” kaut pie staba. Ar nosacījumu, ja to gribēšu. Savukārt galdnieka prasmes iedzina lielu precizitāti, svarīgs katrs milimetrs. Rezultātā katru darbu cenšos izdarīt pēc iespējas labāk.
Medus pēc sāļa gurķa ir eiforija
— Nepārtraukti dzīvojot saskaņā ar dabas ritmiem, mēs nezaudējam saikni ar realitāti? Vai tas nav kā visu laiku būt dzērumā?
— Endorfīns, laimes hormons, ir iegūstams arī pirtī bez sintētiskā piemaisījuma. Laimes izjūta nenozīmē ambīciju zudumu. Katram jābūt spēcīgai personībai, jāaug. Nevar būt spēcīga valsts bez laimīgiem cilvēkiem, un laimīgi cilvēki ir spēcīgā valstī. Varam ignorēt šīs likumsakarības, bet agri vai vēlu nonāksim pie šīs atziņas.
— Šis satrauktais laiks astrologu skatījumā ir likumsakarība?
— Latvijai horoskopā ir 23 gadu cikliskums — 1918. — 1941. un 1991. — 2014. Šoreiz mūs neiekaro ar fizisku spēku, bet ekonomiskais karš ir sācies. Nacionālā valūta lats bija valsts identitāte. Nauda gan ir relatīva, šodien tā ir, rīt nav, bet paliekošā vērtība ir latviskums, mūsu iekšējais serdenis, un to var saglabāt ar valodu. Šī astroloģiski ir krīzes situācija. Arī astroloģijā ir labvēlīgie un nelabvēlīgie aspekti. Tas, kas tek kā medus mutē, ”piegriežas”, apnīk, un gribas sāļu gurķi. Kad esi saēdies sāļu, piliens medus ir eiforija. Mums jāspēj novērtēt savu potenciālu, jāsakārto vide ap sevi. Jābrauc pasaulē un nemitīgi par sevi jāstāsta citiem.
— Taro kārtis, horoskopi un pretī baznīca, reliģija. Kā tas, jūsuprāt, sadzīvo mūsdienu pasaulē?
— Man bija saruna ar katoļu priesteri. Runājām ilgi un secinājām, ka mūsu abu mērķis ir viens — darīt labu cilvēkiem. Piemēram, ziloni mēs katrs varam aprakstīt citādi — garš snuķis un aste, četras lielas kājas, ausis, kuras nepārtraukti kustas, utt. Bet visi runājam par ziloni. Tāpat Dievs ir viens, bet mēs katrs Viņu aprakstām saviem vārdiem. Kas slikts ir havajiešu rituālajā masāžā “Lomi — lomi”? Tajā cilvēku pirms lielu lēmumu pieņemšanas nogulda jūras malā uz milzīga saulē sasiluša akmens. Četras dienas vietējie lūdz par viņu, masē ar kokosa eļļām, koncentrē domas vienā virzienā. Ciema gudrie meditācijā atkārto vārdus: “Piedod man, es piedodu tev, es mīlu tevi.” Cilvēkā atbrīvojas pozitīvā enerģija, dzēšas viss negatīvais. Nonākam pie pašdziedināšanas, kas patiesībā ir pa spēkam mums katram.
— Arī jūs dziedināt ar pirti, masāžām.
— Ar to, kā mūsdienās cilvēkiem tik ļoti pietrūkst — ar pieskārieniem. Arī krēmu un masāžas eļļu gatavošana vērsta šajā virzienā, iedarbojoties ar smaržām un sajūtām — nomierinošām, tonizējošām. Ja cilvēks pie manis atnāk uzvilkts, sasprindzināts, iemasējot viņam kādu jestru ēterisku eļļu, viņš aizies pa gaisu. Viņš jāpiezemē. Ar sandalkoku. Ļoti sievišķīga ir ilang — ilang ēteriskā eļļa. Pietiek ar pāris pilieniem sievietes skaustā, un dančos viņai piekrišana būs divas reizes lielāka.
Aiz “bruņām” var redzēt brīnumus
— Kāpēc rodas šī patīkamā sajūta, kaut vai tikai vērojot, kā kādu masē vai griež matus?
— Tā ir enerģiju apmaiņa. Līdzīgi kā grāmatu lasot. Tā taču ir tikai grāmata, tikai burti, bet, lasot tekstu, mēs jūtam līdzi, piemēram, grāfam Monte — Kristo, kurš ieslodzīts Ifas cietoksnī. Arī šī kāda vērošana var saistīt, bet var arī atstāt vienaldzīgu.
— Kad cilvēki pie jums nāk kā pie astrologa, ko jautā visbiežāk?
— Kas sagaida nākotnē, par saderību, darbu vai biznesu. Cenšos prognožu vietā cilvēku iepazīstināt ar viņu pašu, viņa stiprajām un vājajām īpašībām, atklāt potenciālus. Varbūt cilvēks strādā nepareizajā vietā, aizņem kāda cita vietu.
— Tas būtu, kā viņam pretī nolikt spoguli?
— Arī tā. Tas nozīmē atvērt cilvēku, kas ne vienmēr ir patīkami. Pirtī, kad no cilvēka noņem “bruņas” un ieraugi, kas ir aiz tām, nācies arī pie sevis nošausmināties: “Ak, die’s!” Tad saproti, ka tikai ar vārdiem par piedošanu un mīlestību iespējams visu slikto “izslaucīt” un labo ielikt vietā, arī ārstējot no alkohola atkarības.
Pietiek sadoties
rokās
— Tie, kuri mierinājumu rod alkoholā, to diez vai iemainīs pret pirts procedūru.
— Pirts ir ceļš uz pašpietiekamību. Tā ir citas iespējas parādīšana. Es nevaru cilvēku padarīt laimīgu vai ilgstoši veselu. Varu tikai parādīt, kā tas ir — vienu nedēļu būt eiforijā no kā cita, ne alkohola. Tālākais ir cilvēka rokās. Vai viņš spēs mainīt ieradumus, ielaist sevī ko citu. Vēlos iemācīt paskatīties uz savu partneri citām acīm. Tagad tas taču ir modīgi — ja nesanāk sadzīvot ar vienu, jāmaina pret labāku. Tikai jāapzinās, ka, mainot cilvēkus, personīgā attieksme nemainās. Acis var atdarīt, kaut vai sadodoties rokās. Pirts apmeklējumā tā var būt kopīga pirtsslotu sagriešana, vienam otra nopēršana. Pie speciālista nāk cilvēki, kuri, tāpat kā agrāk es, ir dzīves krustcelēs. Patiesībā viņi nenāk pēc padoma. Viņi nāk pārbaudīt savu domu pareizību.
— Vai tas ir arī stāsts par spēju piedot?
— Šī īpašība jāiemācās. Cik bieži dzīvē mēdzam dusmās sakliegt un domājam, ka tas ar laiku aizmirsīsies. Nekas neaizmirstas. Dusmas nosēžas abos, ne tikai tajā, uz kuru sakliegts. Lai šos krājumus iznīcinātu, bieži pietiek ar vienu vārdu — “piedod”.
— Ir vairāki izskaidrojumi, kāpēc mēs savā dzīvē sastopamies ar sāpīgiem pārdzīvojumiem. Kāds ir jūsu?
— Piekrītu tiem, kas teic, ka ar mazu ļaunumu ir novērsts lielāks. Ja pirmajā brīdī tas šķiet pats sliktākais, kas varēja notikt, patiesībā tikām pasaudzēti no lielāka posta. Arī cilvēka nāve ir traģēdija palicējiem. Bērēs raudam par sevi, ne aizgājēju. Par to, kāda būs mūsu dzīve tālāk. Šīs skumjas liek mums mainīties. Tomēr cilvēkam piemīt fenomenāla īpašība visu ātri aizmirst. Un tomēr, jo vairāk mēs ieskatāmies aiz visa ierastā, tajā nezināmajā pasaulē, kas patiesībā ir 99% no 1, ar kuru sastopamies ikdienā, jo bagātāki un pašpietiekamāki kļūstam.
Kādam tas ir izdevīgi

— Kas, jūsuprāt, ir Dievs?
— Dievu mēs katrs varam izprast savā attīstības pakāpē. Varam Viņu aprakstīt ar mums saprotamiem vārdiem, bet nevaram aprakstīt izjūtas, kuras nemākam iztulkot. Te gribas pieminēt teicienu, kurā cilvēks saka: “Kamēr neredzēšu, nenoticēšu.” Uz to Dievs atbild: “Kamēr nenoticēsi, neieraudzīsi.” Bet, lai būtu līdzsvars, visiem nav jābūt ticīgiem.
— Recepte šodienai, ko darīt, kad no Ukrainas ik dienu saņemam trauksmainas ziņas, arvien apdraudētāki jūtamies arī mēs.
— Pirms diviem gadiem 21. decembris bija izsludināts par pasaules galu. Šodien to visu esam jau aizmirsuši, bet toreiz daudzi to pieņēma par patiesību. Daudzi kļuva traki, telefons zvanīja nepārtraukti. Saistībā ar Ukrainu jājautā — kam tas ir izdevīgi? Kam ir izdevīgi uzturēt spriedzi, propagandēt šo karu? Nav jāizliekas, ka tas nenotiek, bet katram mums ir savs redzējums, sava apziņa. Viss, kas notiek publiski, notiek speciāli. Tā ir ķēdes reakcija, cilvēku masu šūpošana, varas apziņa, un vienam otram mēra izjūta ir pazudusi. Kā uz to reaģēt, priekšā pateiks mūsu sirdsapziņa.
Nobeigumam pasaka par paradīzi un elli. Kāds vīrs pirms nāves lūdz eņģelim paskatīties, kādas tās ir. Vispirms viņam parāda elli. Tur ir silti, jauki, liels zupas katls, garšīgi smaržo, bet cilvēki dusmīgi, viens otru lamā. Lai paēstu, viņiem izdalītas karotes ar milzīgu garu kātu. Pie mutes tādu karoti pielikt gandrīz neiespējami. Paradīzē tas pats skats. Arī katls un garas karotes. Bet cilvēki smaidīgi, laipni un, galvenais, paēduši. Viņi iemācījušies pabarot viens otru. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Pasaka par paradīzi un elli

Kategorijas