Lauku labumi pret pilsētas skarbumu

2014. gada 18. septembris 00:01

1087

Seces pagasta “Strautmaļi” ir viena no tūkstošiem Latvijas lauku sētu, kuras saimnieki pēc Latvijas neatkarības atgūšanas cerību pilni pārcēlās no lielpilsētas uz laukiem un sāka zemnieku gaitas. Diemžēl Ulmaņlaika fenomenu — pāris gados radīt plaukstošu lauku saimniecību — atkārtot izdevās retajam. Bijusī rīdziniece, tagad seciete Līvija Valdheima par pensijas gadiem nesūdzas. Viņa atspēkojusi tagad pieņemto uzskatu, ka piemājas saimniecība ar vienu govi ir dārgs vaļasprieks.
Cūkas klausās radio
Uz Seces pusi braukt pamudināja kāds zvans redakcijai. Sūdzība bija par mežazvēru postījumiem kādas saimniecības apkārtnē. Vēlāk gan zvanītāja pārdomāja, teica, ka visu var paciest. Pārliecinājos, ka vairāku kvadrātmetru plaši cūku rakumi Seces pagastā nav īpaši jāmeklē. Braucot gar pamatskolu, virzienā uz Daugavu, tuvāk pie meža, tādus var redzēt vai katrā laukā. Citi satiktie šejienieši teic, ka negals ir pavasaros. Kāds vīrs kā anekdoti stāsta par kartupeļu lauka sargāšanu. Pirmā stādījuma lielu daļu apēdušas cūkas. Izēstās vietas apstādītas no jauna, līdz laukam atvilkti elektrības vadi, līdzās kartupeļu vagām nolikti skaļruņi un ieslēgts radio. Zvēri, iznākuši mežmalā, visu nakti varēja klausīties Latvijas Radio2. Efekts bijis, lauks palicis neskarts.
Par dzīvi līdzās mežam stāsta arī netālu dzīvojošā “Strautmaļu” saimniece Līvija Valdheima. Pavasarī pat puķudobes, arī rozes zem mājas logiem, bija mežacūku pārcilātas. Ganības otrpus Secenes upītei tiekot regulāri uzraktas. Stirnas gan īpaši netraucējot, lai gan viņu klātbūtni jūt ik dienu. Toties bebri no viņas īpašuma pazuduši, un par to, iespējams, jāpateicas sunim.
Ruļļus satin kaimiņš
Kamēr virtuvē uz plīts vārās kartupeļi, saimniece uz brīdi atliek salasīto sēņu gatavošanu, lai pastāstītu par savu ikdienu. Viņa dzimusi Rīgā, strādājusi apavu fabrikā
“1. Maijs”, bet uz Seci “atvilināja” vecāku mājas. Klāt piepirkts kaimiņu īpašums. Tagad te dzīvo divi viņas dēli, bet meita palikusi uzticīga Rīgai. Pirms vairāk kā desmit gadiem lauku romantiku par pašu izaudzētu dilli un kartupeli nomainīja gaļas liellopu audzēšana, bet ar laiku tā kļuvusi nerentabla. Tāpēc pašlaik, pensijā esot, pietiekot ar aptuveni 10 hektāriem zemes, kurā izaug barība vienai govij. Viss izslauktais, 30 litru dienā, noder savām vajadzībām. Piena pietiek, lai pabarotu nesen nopirkto teļu. Pēc kāda laika viņš arī papildinās lielās ģimenes pārtikas krājumus.
Saimniecībā gan nav pilnīgi visas lopbarības sagatavošanai nepieciešamās tehnikas, piemēram, siena ruļļus jālūdz satīt kaimiņam. 60 eiro pamatā ir arī vienīgie izdevumi govs turēšanai.
Mazdēls dodas
uz Ameriku
Brīvajā no lauku darbiem laikā Līvija audzina mazbērnus un vienu no viņiem reizi nedēļā ved uz jaunsargu nodarbībām Aizkrauklē. Pēc 9. klases beigšanas viņš esot nolēmis stāties Aizkraukles profesionālajā vidusskolā. Savukārt mazmeita studentu apmaiņas programmā gadu mācīsies Itālijā, bet meitas dēls šajās dienās dodas uz datorspeciālistu sapņu zemi — Silīcija ieleju ASV. Viņa spējas augstu novērtējuši darba devēji Austrālijā, tādēļ pilnībā kompensē ceļa un divu nedēļu uzturēšanās izmaksas. Vecāmāte teic, ka ar to īpaši lepojas, jo mazdēls, viņas aprūpēts, skolas gaitas sācis un līdz 2. klasei mācījies Seces pamatskolā.
Bet “Strautmaļi” joprojām ir vieta, kurā atgriezties, gūt garīgu un fizisku enerģiju. Lai rīdzinieki, meitas ģimene, braucot mājup, varētu salikt pilnas somas ar lauku labumiem, pagrabu rudenī piepilda ar gurķu, sēņu konserviem, kartupeļiem un citām saknēm. “Tas ir drošībai. Lai kā dzīvē ietu, piemēram, kā tagad, kad meita un viens no dēliem palikuši bez darba, neēduši nebūs,” saka saimniece. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Lauku labumi pret pilsētas skarbumu

Kategorijas