Viesītes puķu meitene

2014. gada 12. septembris 00:01

692

Laura Dambrāne jau trešo gadu darbdienās mēro ceļu no Viesītes uz Neretu. Viņa ir pārdevēja, floriste un uzņēmuma “Viesītes Efejas” ziedu veikala Neretā vadītāja, kura pircējus vienmēr sagaida un pavada ar smaidu. Droši vien, esot ziedu “ielenkumā”, nesmaidīt nemaz nav iespējams. Laura ir viena no retajiem jauniešiem, kura, apguvusi profesiju, atgriezusies laukos, un teic, ka ne galvaspilsētas plašās iespējas, ne burvība no laukiem prom viņu neaizvilinās.

Tikai neatgriezies laukos!
— Pastāstiet, kā apguvāt savu profesiju?
— Mana dzimtā puse ir Viesītē, tur vecākiem joprojām ir lauku mājas, pati dzīvoju dzīvoklī Viesītes centrā. Pēc pamatskolas beigšanas mācības turpināju Bulduru dārzkopības tehnikumā, kur apguvu floristiku. Jau tolaik sapratu, ka pilsētas dzīve mani nevilina, tieši pretēji — reizēm pat šķita, ka smoku nost. Prakses vietu arī izvēlējos Jēkabpilī, lai gan to viegli varēja atrast Rīgā. Atceros, kā man pasniedzēja teica: tikai neatgriezies laukos! Teica, ka esmu talantīga un Rīgā būs tik daudz iespēju pilnveidoties, attīstīties un strādāt savā profesijā, kādu laukos man nebūs nekad.
— Tomēr atgriezāties laukos.
— Vēl nebiju beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu, kad mani uzrunāja uzņēmuma “Viesītes Efejas” īpašnieki un piedāvāja darbu. Pēc izlaiduma vienu nedēļu paspēju atpūsties un pēc tam uzreiz sāku darbu Neretas ziedu veikalā, kur strādāju joprojām. Rīgā palikuši daudzi kursabiedri un bieži mani vilina prom, ik pa laikam saņemu arī darba piedāvājumu, bet vienmēr atsakos un palieku tepat.
— Vai neesat domājusi pārcelties uz Neretu, nevis katru dienu braukāt?
— Kad pieņēmu darba piedāvājumu Neretā, apdomāju tādu iespēju, arī veikala īpašnieki piedāvāja iespēju tepat dzīvot, tomēr Viesīte man ir tuvāka. Tur ir visa mana ģimene, tur jūtos kā mājās.
Vieta arī
skaistumam
— Trīs gadi ziedu veikalam ir tāds nopietns vecums...
— Jā, tas veikalam ir tāds stabils vecums, kas ir arī pierādījums, ka laukos cilvēkiem vajag kaut ko vairāk par pārtiku un ikdienas sadzīves lietām. Ziedi, sveces, kompozīcijas un dekori ir lietas, kas dzīvi padara skaistāku, ienes tajā krāsas. Priecājos, ka šo gadu laikā ir izveidojies pastāvīgo klientu loks, kuri man uzticas un atgriežas.
— Vai atbildība vienlaikus būt gan veikala vadītājai, gan pārdevējai, nebiedēja?
— Tagad jau esmu pieradusi, bet sākumā ļoti daudz palīdzēja veikala īpašnieki. Ja kaut kas kādreiz noiet greizi vai nav izdarīts, kā vajag, viņi ir ļoti saprotoši un atsaucīgi. Arī tagad, ja jūtu, ka nespēšu tikt ga-
lā ar pasūtījumiem, viņi man palīdz.
— Kādi ir ikdienas darbi, ko cilvēki vairāk pērk?
— Diemžēl ikdiena vairāk saistās ar skumjo — sēru vainagi stāv rindās, kāzas ir rets gadījums, šogad būs tikai pirmās kāzas, kurām gatavošu līgavas pušķi un dekorus telpām, automašīnai. Ja pašķirsta pasūtījumu grāmatas, tad var redzēt, ka lielākoties triju gadu garumā pasūtījumi saistās ar bērēm.
Pušķis no kaktusiem
— Kāds ir bijis neparastākais pasūtījums?
— Neparastākais darbiņš vēl priekšā — domāju, kā izveidot līgavas pušķi no sukulentiem, kas pasūtīts kāzām.
— Vai šo gadu laikā, strādājot ar cilvēkiem, ir gadījies kas interesants?
— Neretieši mūsu veikalu sauc par Viesītes veikalu, mēs, Viesītes iedzīvotāji, to saucam par Neretas veikalu. Vienreiz gadījās pārpratums — uz Viesītes veikalu piezvanīja kāds neretietis un jautāja: vai Viesītes veikals? Tur arī atbildēja, ka ir Viesītes veikals, un pieņēma pasūtījumu. Otrā dienā cilvēks pēc bēru vainaga ieradās pie manis. Bet pārpratumu veiksmīgi atrisinājām.
— Kuras puķes pašai patīk?
— Visas, kas ārā, dobēs, kas nav atrodamas veikala plauktos un vāzēs. Rozes, neļķes, krizantēmas ir standarts, kas man jau apnicis. Pat flokši varētu būt mīļākās puķes, lai tikai ir kas neparastāks!
Izmanto dabas
materiālus
— Ar ko pašai visvairāk patīk un padodas strādāt?
— Visvairāk man patīk veidot no visdažādākajiem dabas materiāliem. Arī skolā uzsvēra, ka Adventes vainagu labāk veidot no čiekuriem nekā no spīdīgām bumbām. Laukos varbūt cilvēkiem ir aizspriedumi — kā pirkt to, kas aug paša dārzā, pļavā, mežā, ko pats var salasīt un par to nav jāmaksā. Pilsētnieki tieši pretēji vēlas pēc iespējas bagātīgāku dabas materiālu piedāvājumu un novērtē visu dabisko, ir gatavi par to maksāt vairāk. Laukos cilvēkiem pašiem ir pilni dārzi ar asterēm, tāpēc veikalā piedāvājumā jābūt kam tādam, kā dārzā nav — rozes, krizantēmas.
— Vai izdodas īstenot visas radošās idejas?
— Protams, mazā lauku veikalā to nevar izdarīt, jo pirmkārt tomēr jārēķinās ar cilvēku pirktspēju. Mēs jau varam piepildīt veikalu ar dažādiem dārgiem ziediem, veidot no tiem kompozīcijas, bet tos nepirks. Arī tagad cilvēki grib kaut ko skaistu un lētu, taču tas nav iespējams. Man ir tikai viena kundze, kura regulāri iegriežas veikalā un nopērk grieztos ziedus, lai ieliktu vāzē, pārējie tomēr meklē dāvanas, dodoties ciemos. Apjūsmo, bet nepērk.
— Vai jūtat, ka floristes darbs ir jūsu sirdsdarbs, tā ir joma, kurā gribētos augt?
— Sākumā nedomāju, ka es būšu “kārtīga” floriste un strādāšu šajā profesijā. Iestājoties Bulduros, biju pārliecināta, ka apgūšu visas prasmes un darbs ar ziediem būs man vaļasprieks. Gribēju apgūt grāmatvedību vai menedžmentu, taču, jo vairāk darbojos floristikā, jo pārliecinātāka kļuvu, ka tieši šī ir joma, kas man patīk, kurā vēlos darboties. Man ir zeļļa diploms floristikā, vēl ir iespēja iegūt meistara diplomu, kas ir starptautiski atzīts. Lai to iegūtu, vairāki gadi jānostrādā šajā jomā, jāveido savu darbu kopa, jāpierāda, ka joprojām darbojos šajā jomā un esmu augusi.
Mērķis — iestāties augstskolā

— Kas jūsu darbā svarīgāks — talants, teorija vai pieredze?
— Laikam arī floristikā 10% varētu būtu talants, pārējais ir darbs un mācīšanās. Ja gribas piedalīties konkursos, tad noteikti visu laiku daudz jāmācās, jāapgūst kas jauns. Ir jāapgūst pamati, teorija, kā pareizi veidot kompozīciju, kā likt kopā krāsas, kādus ziedus izvēlēties, un kā tas viss saskanēs. Protams, jābūt kaut kādām izjūtām, ko vajag ielikt, ar ko darbu papildināt.
— Kā pavadāt brīvo laiku?
— Lielākoties tas paiet, vācot dabas materiālus. Visos četros gadalaikos, kad vien ir labs laiks, vācu visu, ko var izmantot kompozīcijās un pušķos — čiekurus, ogas, puķes, kastaņus, zīles, vasarā strādāju vecāku lauku mājās, un arī tur viss “grozās” ap puķēm un košumkrūmiem. Kad tiekamies ar draugiem, tad lielākoties atpūsties un izklaidēties braucam prom, jo laukos tādu iespēju nav. Braucam uz Rīgu, pēdējās brīvdienās bijām Jelgavā.
— Kādi ir tuvākie nākotnes plāni?
— Pilsētā sevi noteikti neredzu. Viesītē man ir arī draugs, ir bijuši brīži, kad nodomāju: viss, jāiet prom uz Rīgu, kaut kas jāmaina, bet tad viņš mani atkal pārliecina, ka jāpaliek. It kā visu laiku dzirdam: jaunie laukos neatgriežas, bet patiesībā tos, kuri ir atgriezušies, paši skubina doties prom. Daudzi pircēji, ienākot veikalā, aprunājoties man nosaka: ko tu, jauna meitene, te dari? Tev jāiet prom, Rīgā tik daudz iespēju! Nezinu, vai pēc pāris gadiem vēl būšu Neretā, bet uz lielpilsētu noteikti neiešu, Rīgā arī negribu strādāt. Kā vienu no mērķiem esmu izvirzījusi iestāties Latvijas Lauksaimniecības universitātē un iegūt daiļdārznieces diplomu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Viesītes puķu meitene

Kategorijas