Naudai jāseko skolotājam

2014. gada 2. septembris 08:02

269

Jaunā mācību gada sākumu jau ilgāku laiku gaidām ar cerībām un bažām. Tas atklāj nevis sauso statistiku, bet reālo situāciju — cik daudz mūsu patiešām ir Latvijā. Mēs skaitām skolēnus, īpaši pirmklasniekus, priecājoties, ka viņu skaits pēdējos gados nav īpaši sarucis. Latvijā šogad slēgtas četras skolas, bet reorganizēts 13 mācību iestāžu. Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete gan optimistiski atzīst, ka skolu slēgšana Latvijā būtībā ir beigusies, bet, protams, katra pašvaldība par to var lemt citādi. Ja arī turpmāk iedzīvotāju laukos kļūs mazāk, iespējams, aizvērsies vēl kādas skolas durvis.

Tā ir likumsakarību ķēdīte, kuru grūti mainīt tikai ar izglītības kvalitāti, jaunām programmām un dažādiem labumiem, ko sola pašvaldības. Ir jābūt motivācijai, lai cilvēki paliktu laukos, un viens no spēcīgākajiem argumentiem ir darbs. Ja konkrētajā vietā vecākiem tā nav, viņi domā par dzīvesvietas maiņu. Ja turklāt vēl slēdz skolu, tad iemesla palikt laukos ģimenei nav vispār.

Dodoties izbraukumos pa Aizkraukles puses novadiem, joprojām ir skumji vērot Pilskalnes centru un Kurmeni, kur savu skolu jau sen vairs nav. Tās savulaik bija izglītības iestādes, kurās vienmēr bija patīkami iegriezties, jo tur allaž bija aktīva rosība un pozitīvais, par ko stāstīt. Tagad nīkuļo izremontētās, labi iekārtotās ēkas un līdz ar to arī pagastu centri. Kā nesen atzina kāds paziņa — šobrīd tās ir vietas, kur var aizbraukt tikai uz kapusvētkiem... Par savu dzīvotspēju cīnās arī Odzienas skola, kas kļuvusi par lielākas izglītības iestādes filiāli. Daudz labāk skolēnu skaita ziņā neklājas arī citām mazajām skolām. Allaž esmu uzskatījusi — mēs varam rēķināt, argumentēt un spriest, cik ekonomiski neizdevīgi ir uzturēt skolas ar 30 vai 40 skolēniem, tomēr bez šīm iestādēm “mirst” arī paši pagasti. To eksistencei trūkst jēgas. Ja laukos nebūs skolu, bērnudārzu, bibliotēku un kultūras namu, iedzīvotāji arvien vairāk koncentrēsies pilsētās. Savulaik ar kolēģiem viesojāmies kādā lauku viensētā, kur lielā saimniecība jau samazināta līdz minimumam. Ģimenē vienīgā pelnītāja ir māte, kura strādā skolā. Savulaik viņa no Rīgas pārcēlās uz laukiem, jo šķita, ka tur allaž būs stabils darbs un laba alga. Tagad nākotnes perspektīva balansē kā uz naža asmens, jo gadu no gada dzird runājam par skolas slēgšanu. Tāpat kā citiem lauku skolotājiem, arī šai kundzei labākajā gadījumā varbūt būs darbs citās tuvākajās izglītības iestādēs, bet visiem darba vietu tik un tā nepietiks. Turklāt pilna slodze būs “jāsalasa” vairākās darbavietās. Tā ir izeja bezizejā, bet paši skolotāji to dēvē par neproduktīvu darbu, jo šādi, braukājot no vienas skolas uz otru, cieš izglītības kvalitāte un neveidojas cieša saikne ar skolēniem. Latvijā vajadzētu nevis sistēmu “nauda seko skolēnam”, bet gan “nauda seko skolotājam”, kurš pilda šobrīd valstī tik svarīgo misiju — izglītot bērnus laukos.

Staburags.lv ARHĪVS

Naudai jāseko skolotājam

Kategorijas