Ar cieņu pret pašmāju preci

2014. gada 26. augusts 08:38

Vakar Latvijā sākās pašmāju pārtikas produktu ražotāju atbalsta kampaņa veikalos “Latvijas labums”. To iniciējusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Ar speciāla dizaina zīmēm plauktos tiek iezīmēti Latvijā ražotie piena un gaļas izstrādājumi, dārzeņi. Tas domāts, lai pircējs izvēlētos tieši mūsu valstī izaudzēto un saražoto. Bet vai tā būs? Līdzšinējā pieredze rāda, ka iedzīvotāji, lai kādi patrioti būtu, “balso” atbilstoši sava maciņa iespējām un pērk to, kas lētāks.

Kad pagājušajā ceturtdienā pirmo reizi izziņoja par 30 procentiem lētākus piena produktus veikalos, darba dienas beigās iegāju veikalā “Maxima” — visi piena produkti par akcijas cenām jau bija izpirkti. Tā it kā būtu laba zīme — plauktos palikušas tikai igauņu, lietuviešu un poļu preces. Kā būs turpmāk, ja savu produktu cenas samazinās arī kaimiņu valstu piegādātāji? Tad Latvijas uzņēmumu ražojumi cenas ziņā atkal paliks iepakaļ. Pazīstu vairākus pensionārus, kuri atklāti pasaka — es labprāt pirktu Latvijas sviestu un biezpienu, bet tie ir dārgāki, tāpēc — atvainojiet, Latvijas ražotāji, mums arī jāizdzīvo. Sarunā ar kādu uzņēmēju par Latvijas ražotāju atbalstīšanu nonācām līdz diskusijai. Viņš jautāja: “Par kādu savējo atbalstu mēs runājam? Vai tad mums ir kaut kas savs? Visi piena un gaļas pārstrādes uzņēmumi sen pārdoti un pieder citu valstu īpašniekiem! Kaut vai “Valmieras piens”. Pērkam preci ar latvisku nosaukumu, kura ražota Krievijas pilsonim piederošā uzņēmumā, tātad atbalstām nevis Latvijas, bet Krievijas ekonomiku.” Grūti iebilst. Tomēr atbalstām arī savējos — pārstrādāts tiek Latvijas zemnieku fermās no pašmāju gotiņām slauktais piens, kombinātā strādā vietējie cilvēki, viņiem maksā algu, no algas valsts iekasē nodokļus, kas paliek šeit, nevis nonāk Krievijā. Peļņu — to gan saņem īpašnieks.

Esmu pārliecināta: šādu valsts politiku — izcelt un reklamēt pašmāju pārtikas produktus Latvijā vajadzēja sākt jau sen, negaidot nekādas Krievijas vai citas valsts sankcijas. Atceros, pirms vairākiem gadiem, esot Lielbritānijā, mūs, reģionālo laikrakstu redaktores, aizveda ciemos pie Velsas fermeriem un vēlāk uz lielveikaliem, kuros pārdod šo zemnieku saražoto. Varējām izsekot visu ķēdi — no lauka līdz veikala plauktam. Zemnieku piegādātie produkti bija izvietoti atsevišķos plauktos, īpaši izcelti, tie bija dārgāki, bet ļoti pieprasīti. Turklāt piegādāti tieši no lauka vai fermas, bez starpniekiem. Teiksiet — nevar salīdzināt britu un mūsu algas. Tas tiesa, bet var salīdzināt attieksmi pret savā zemē izaudzēto un cilvēkiem, kas to paveikuši. Daudzi iesaka arī Latvijā produktus pirkt pa tiešo no zemnieka. Tā būtu īstākā pašu audzētāju atbalstīšana. Diemžēl ne visiem un visur tas iespējams.

Krievijā sācies “pārtikas tūrisms” — krievus autobusos no Sanktpēterburgas ved uz Somijas robežpilsētām, un tur viņi no veikaliem izpērk pārtiku. Varbūt arī mums jāgaida šāds glābiņš? Savlaik taču braucām uz Lietuvu pēc desām, varbūt tagad no Krievijas varētu braukt pie mums pēc siera?

Staburags.lv ARHĪVS

Ar cieņu pret pašmāju preci

Kategorijas