Pārdevāmies

2014. gada 31. jūlijs 07:44

554

Ir lietas, kuras ļoti grūti pieņemt un samierināties, bet nākas. Aizvakar mūsu Nacionālajā operā 60 gadu jubilejas balli rīkoja komponists Igors Krutojs, “Jaunā viļņa” žūrijas komisijas priekšsēdētājs. Ar lepnāko Jūrmalas restorānu viņam vairs nepietiek, jāmērķē augstāk un tālāk. Un pat ar Rīgas dārgākajām svinību vietām Krutojam nav gana — pasūta Balto namu. 10 tūkstošu eiro par zāles īri — tās taču viņam kapeikas. Arī Operas valdes lūgtais ziedojums — 120 tūkstošu eiro — miljonus pelnošajam māksliniekam ir “pupu mizas”.

Toties kāds gandarījums — Latvijas galvenā kultūras celtne nopirkta ģimenes un draugu “tusiņam”! Precedents ir noticis. Sāku domāt — kurš būs nākamais, kas gribēs dzirdēt viņam domātos tostus Nacionālajā operā, un par kādu summu tad būs runa? Un kāpēc gan aprobežoties ar Operu vien? Var taču mēģināt nopirkt banketam, piemēram, kādu no Ministru kabineta telpām vai varbūt pat Saeimas plenārsēžu zāli ar visu balsošanas sistēmu! Ja jau viss atkarīgs no naudas un summas, kāpēc gan nenopelnīt arī valsts vadošajām institūcijām? Dzirdam taču, ka Valsts kancelejas un ministriju ierēdņiem mazas algas...

Par naudu ir daudz labu tautas teicienu — nauda nesmird; kam nauda, tas pasūta mūziku; nopirkt var visu, atšķiras tikai piedāvātās summas utt. Piekrītu — kultūrai vajag vairāk naudas, arī Operai tajā skaitā, bet ne jau pelnīt par jebkuru cenu un jebkādā veidā. Ja jau ir tik grūti, ka “ūdens smeļas mutē” un jālūdz ziedojums, varēja to lūgt tautai, un mēs pa eiro vien saziedotu, kā to esam darījuši daudzās akcijās. Tagad kaunā jānolaiž acis, jo esam pārdevušies, apliecinājuši, ka Latvijā par naudu var dabūt visu. Bet vajadzēja tikai pāris valdībai vai Saeimai nenopirktu dārgu limuzīnu, un Operas vadībai nebūtu jāpazemojas Krievijas naudasmaisu priekšā.

Kad pirms vairāk kā 20 gadiem pirmo reizi klausījos komponista Zigmara Liepiņa rokoperu “Lāčplēsis”, es, tāpat kā daudzi, raudāju un apbrīnoju cilvēku, kurš spējis radīt tādu mūziku. Tagad, Nacionālās operas direktora amatā esot, Liepiņa kungam ar pastieptu roku jāiet pie tiem, kuri mūsu neatkarību varbūt nemaz negribēja piedzīvot, lai nopirktu kādu mūzikas instrumentu un noslīpētu Operas lielās zāles grīdu. Jo tagad viņš tur ir saimnieks, no kura prasa ne tikai labu mūziku un augstvērtīgu repertuāru. “Tas ir nožēlojami, ka mēs izīrējam nacionālos simbolus,” saka kultūras ministre Dace Melbārde. Patiesi — nožēlojami, jo, pārvēršot nacionālās kultūras celtnes par bagātnieku ballīšu vietām, mūsu valsti tieši tā ir tiesības raksturot. Un nav svarīgi, kas Operā līksmo — arābu šeihs, turku sultāns, ebreju miljardieris vai krievu gāzes magnāts. Šoreiz sarkanais paklājs bija izritināts Igora Krutoja viesiem, un tas ir divtik nepatīkami, zinot, kā viņš atklāja “Jauno vilni” Jūrmalā un kā aplaudēja Krievijas prezidenta Vladimira Putina apsveikumam. Naudu prasot, tomēr jādomā arī par pasaules notikumu kontekstu. Kultūra, gribam to vai nē, ir viena no ļoti ietekmīgām sabiedriskās domas pārliecināšanas svirām.

Staburags.lv ARHĪVS

Pārdevāmies

Kategorijas